Monday, December 7th, 2009

Time	Event
12:43p	labdien, Brisele. es šajā nedēļas nogalē pamanīju, ka domas robežas sašaurinās. es ar to nelepojos. man pat nav ko uzrakstīt vēstulē labākajam draugam. "šodien pusdienās biju ēst uz jaunu vietu" un "pamanīju eiropas bukšopu netālu no savām mājām". "izdevīgākais telefona pieslēgums, ziemas riepas, encefalīta potes" (c)marina (Comment on this)
12:53p	šodien lidmašīnā kādu jaunu biznesmeni labā uzvalkā piemeklēja liktenis. viņš piepeši it kā izplēnēja un kļuva radikāli neuzkrītošs. sēdēja zaļu seju klusēdams. uz stjuartu jautājumiem atbildēja izlases kārtībā neartikulēti un nedzirdami - pārsvarā - okei, okei. stjuarts sameklēja ārstu pasažieru vidū, kurš uzdevis dažus jautājumus, noplātīja rokas un stjuartēm pačukstēja - insults vai epilepsija. Īsi pēc nolaišanās iekāpa beļgu ārsts.- Are you here on business? - I'don't remember. (7 Comments | Comment on this)
6:24p	Par latviešiem (kā mani uzvarēja Zentas mamma) Mana darbabiedrene Zenta lūdza, lai viņas mammai uz Rīgu aizvedu mazu sūtījumu - vienu krema toverīti. Un laikam būšot kaut kas arī pretī jāatved. Jā, protams, kas man tur ko neaizvest vienu krema burciņu. Kad ierados tikšanās vietā, viņa mani jau gaidīja - bija atnākusi stundu ātrāk - 80-gadīga gaiša kundzīte ar štoku. Labi, ka tikšanos biju sarunājusi satori grāmatnīcā, nevis kaut kur uz stūra. "Kā jums iet, gan jau ka noskrējusies, nu ja, tāpat kā Zenta, vienmēr kad atbrauc, traki noskrējusies" - viņa saka. Jā, vispār jau esmu gan. Dodu viņai kremu, bet viņa man dod - "zināt, jums ir mazs, bet vai tas nekas, ka man ir liels." Un dod man milzīgu rozā kuli. Un smaida - tā kā lūdzoši, kā bezkaunīgi. - Nu zināt, man Zenta teica, ka būs maza, man tiešām tagad nav kur ielikt, visu dienu vēl jāskrien apkārt pa visādām Rīgas vietām arī nododamā bagāža ir pilna līdz pēdējam. - Bet tur jau nekā daudz nav. - vecenīte saka. - Tur ir piparkūkas un maize, zināt, cik šitā maizīte ir laba! un cik tur slikta (vidējā l. priekšstats par ārzemju maizi) Es paskatos kulītē - jā, tur ir arī vēl 6 biezie žurnāli, 2 kg piparkūku, rupjmaizes kukulis, kaut kāda burciņa satīta avīzēs. un man nav kur to likt ne tagad ne bagāžā un tāda sajūta, ka man mēgina kaut ko izkrāpt. - "Varbūt to maizi nē. Man jau vispār nav vietas." Viņa tā kā apvainojas, kā pagriež acis un žēlīgi teatrāli saka - "nu tad metiet to maizīti ārā, ja jums neieiet". No Pļavniekiem spērusies šurp ar štoku, sapakojusi paciņu vienīgajai meitiņai ārzemēs, ielikusi vēl, un vēl mazliet, ja jau ir tāda "iespēja". Es - "Nu labi". (Ko es grūdīšu vecam cilvēkam atpakaļ! vai tad man sirds nav krūtīs? un vai jūs zināt kādu latvieti, kas ar vieglu roku maizi var izmest miskastē?) Es zinu, kā viņa pēc tam jutās. Viņa nejutās tā, it kā es būtu labs cilvēks kas izlīdzējis. Nekādu manu sirdi krūtīs viņa šeit nesaskatīja. Viņa jutās uzvarējusi. Vēl vienu milimetru izdīkusi no dzīves viņa jutās. "Galvenais ir kā tu māki dzīvē ko sarunāt", viņa mācīja savai meitai, kad viņa vēl bija maza. Es biju tā "iespēja", ko viņa mācēja pareizi izmantot. (10 Comments | Comment on this)

<< Previous Day

2009/12/07 [Calendar]

Next Day >>