| Vēstule valsts prezidentei |
[Apr. 4th, 2006|10:23 am] |
Vēstule valsts prezidentei
Prezidentes kundze, es gribētu jums lūgt piedošanu par savu pretvalstisko rīcību, valsts varas apšaubīšanu un kopējo ekonomisko rādītāju sagrozīšanu. Vēlos atvainoties par savu nihilismu un sabiedriskās kārtības noliegšanu. Es lūdzu piedošanu par kārtībnieka Pūpola sastādīto administratīvo aktu. Es lūdzos pie jūsu kājām. Jūsu, kam nav svešas cilvēciskas ciešanas, es gribētu atsvabināt savu garu no tumšā mākoņa, kas mani smacē. Mākoņa, kas radies manas pretvalstiskās rīcības rezultātā. Es zinu, ka man sava valsts būtu jāgodā visaugstāk. Bet savās domās es vēršos pret to, es rīkoju pučus un ceļu barikādes, es apšaudu preses namu, ministru kabinetu un valsts televīziju un es lieku bumbas stratēģiski svarīgās vietās – hidroelektrostacijās, ostās un vilciena pieturās.
Mani nomoka sirdsapziņas pārmetumi, es nevaru vairs ilgāk dzīvot ar šo smagumu sirdī. Kā dieva sūtnis zemes virsū, Vairas kungs, atpestiet mani no ļauna. Dodiet savu svētību, paceļot labo roku, zvēriet, ka atbrīvosiet latviešu tautu. Man sāp tās asiņojošā sirds un dvēsele. Svētiet mani, lai varu iziet ielās un nodot šo svētību tālāk. Šai neticīgo tautai, mēs esam pelnījuši atpestīšanu. Mums ir jākļūst stipriem. Šajā globalizācijas un mūsdienīgo tehnoloģiju laikā, es ticu, ka dvēselei atradīsies vieta un kaut tā būtu latvju zeme, kur tā atdusēsies, kad manas miesa būs kļuvušas vārgas no pārmērīgām ciešanām un es atstāšu šo pasauli, lai aizliktu par Latviju vārdu viņpasaulē.
Es gribētu stiprināt jūsu ticību prezidentes kundze, ka mūsu tautas liktenim vēl viss priekšā. Nekādi lopu vagoni nespēs samīdīt tās pašlepnumu un attīstības garu, kas mūsu senčus ir barojis un ļāvis tiem vienmēr atrasties civilizācijas avangardā. Es ticu jaunlatviešu kustībai, es ticu Rainim un Aspazijai, saglabāsim mūsu tautas dziesmas, lai arī tās mani tur sapiņķerētu netīrām pastalu auklām. Tas nekas, ka esmu zaudējis savu dievišķo identitāti, es esmu pieņēmis šo tautu, kas mana šūpuļa priekšā piesteidzās pirmā ar raugu. Tā iemērc rokas dubļu vannā un izcep mani par bāleliņu, māca mani skaistu valodu, kas, izrunāta no sirds, vītero kā putna dziesma. Es cienu savu personības kultu un manu iedvesmas avotu stabilitāti.
Prezidentes kundze, es vēršos pie jums patiesā cieņā par ieguldīto darbu, lai personīgi mani atstātu novārtā un lai mans riebums pret masu saziņas līdzekļiem mani būtu nobīdījis tik tālu perifērijā, ka nu man paveras kropļots skatījums uz valstiski svarīgām norisēm. Es nevarēšu dalīt jūsu sajūsmu par geju gājienu, par valstu galotņu satiksmi Rīgā un par buša kunga nācijas uzrunu. Es nevarēšu jums piebiedroties ceļojošajā kausā par sasniegumiem cilvēces labā, jo manas šauri specializētās intereses nobāl grandiozu mērķu priekšā. Es jūtos niecība un, prezidentes kundze, es gribu jūs brīdināt, ka zemē iemīts indivīds ar savu paša kaulu dakšām, ar asumiem, ko tas izvelk no savas drūmās sirds, ka viendien tas var vērsties pret pastāvošo varu, ka viendien glabātais nelabums var pārplūdināt skaļos saeimas un prezidija vārdus un tad tikai sunīšanās un bargākais kanalizācijas smārds pildīs mūsu plaušas un nobālēs Saule zaimošanas vārdā. Un paliks tikai tukši saukļi, kas mūs skaldījuši gabalos un nodalījuši mūsu sapratini no rīcībspējas un nav ļāvuši mums pilnvērtīgi attīstīties kā personībām.
Jūs teiksiet nacionālās attīstības plāns, bet ko sūda ir vērta man nācija, kad es savā indivīda galvā nevaru saprast savas sūtības mērķus. Kamdēļ es minu šo latvju zemi, kas trūd jau gadsimtiem pamesta un nelaimīga. Kā galvenais dievišķais starojums klaiņo pa Centrāleiropu, Amēriku, Japānu un Kuveitu. Kā jūs varat paskaidrot materiālās labestības koncentrāciju vientiesīgās rokās. Pieprasītu taisnību, ja mana pieredze neliecinātu par pilnvērtīgu atrofiju. Es vairs neticu saviem vārdiem, prezidentes kundze, es esmu potenciāls valsts nodevējs. Varbūt pievērsiet uzmanību manām ciešanām, jo viendien atbilstošā brīdī manu centienu paliekas var vērsties pret kultūru, šo Latvijas zelta olu, kuru var rādīt un neatkārtoties slavinošā dziesmā par zaudēto kūtrumu.
Tas varbūt skan lepni vai aizvainoti, bet kodolkarš mūs nepaglābs no ciešanām individuālā līmenī. Es neņemos spriest par jūsu un jūsu vīra savienību, varbūt tās statūti rakstīti cieši un es tomēr... un es pazaudējos un kurpes manas nešpetni švīkā un tas nerada man nekādu vēlmi jūs skūpstīt gaidāmajā pasaules galotņu tikšanās laikā. Piedodiet dārgā Vaira, es laikam šoreiz nelikšu karoti, es sviedīšu to pa nacionālo kristāla servīzi un porcelāna šķīvjus ar Rīgas ģerboni metīšu sienā un logā pār terasi, lai tie iešvunkā Daugavā kā jauna laikmeta sākšanās manevri. |
| |
