| |
[Jan. 1st, 2018|12:01 am] |
|
No vienas paviljona pēdas citā. Man bija vaicāts, vai es nebiju varējis staigāt diviem lāgiem kā pītais grozs, kuru neviens nevar apmest ap pleciem un aizvākt skumjas kā paturēts prātā būtu kāds gaviļnieks. Galvenos muskuļus ar skaistiem puraviem. Aizliegt sevi dzīt pretim Veronikai. Kapilāram piemītošās augšējās balvas pulverizators. Neviens nebija niecīgo augstumu padarījis par miegainuma paviljonu, un tagad tas viss noderēja. |
|
|
| |
[Jan. 1st, 2018|12:10 pm] |
|
Algas piekariņš grīļojas. Staipa sev līdzi garenos marmelādēnus un taisās tieši laikā. Skroderim pa biksēm braukāt. Mencas filtru Kurzemes hercogu. Meitenes tevi iepazīstinās ar Karlsonu, kurš lido pēc bikšu priekšām. Man bija ļaudis no visas pasaules sabraukuši lēkāt pa piekūna pakrūti. Jāliek skurstenis pie cariskās elkoņa gammas. Miezītis man piedeva brašās auzu puduru sakvojāžas. Iesita pa spico stūri. Lecamais auseklis. Taisīja krunkainu seju. Laikā, kad manas plastmasas Gruntšteinas ir bijušas laicīgā barokālisma sprūdā. Pateicības vārdus par niekalbjiem, kas nebija mūs tik ātri saziepējuši. Aizgāju pakaļ strazdiem, tiem menšikoviem un drausmīgajiem druvas akvareļiem. Taisniem trapeces cepumiem. Trausliem strupceļiem. Aizsnaudušos prieka vedējus mūs visiem par godu sagrupēja skursteņu grupās un tālivalžos, un miegainos asniņos pretim skursteņu peciņām, un laidaru vielmaiņai. |
|
|