Vakars kā vakars, karsta tēja un naksniņas ieturētas. Modīšos neizgulējies, bet aiziet ātrāk zem deķiem ar negribas.
Saules nodegusī miesa jau rimstas, jāgaida kad ādu metīšu.

Nez kur palika mani vasaras sajūtu krājumi.

Jocīga tā šodiena, devamies ar kolēģiem pusdienās, bet ienāk vienam prāta apspriest, cik liels dzimumloceklis ir pīļtēviņam un tā tie čaļi ar savām zināšanām paspīd kādu brīdi un pēc brīža atgriežas ar šo tematu, nu kur tā var. Kaut kā man tas liekas stulbi vai arī ar mani kaut kas nav kārtībā, vai arī abi varianti ir pareizi.
Un tad vēl devos līdzi vienam draugam bikšu meklējumos, domāju, ka parunāsim, kas un kā tai dzīvē ietas. Bet nu arī čalis cepas par to, ka bikses nekur nevar dabūt un par to ka būšot baigā dzeršana priekšā. Man jau vienmēr ir šķitis, ka var izvēlēties, bet izskatās, ka nevar būšõt kā lopam jādzēr, jo vecpuišu ballīte vai ziniet un ko tad pārējie teiks.
Jāsecina, ka viens no labākajiem sarunu biedriem ir grāmata.
Vajadzētu iemācīties pāris tektonikas dejas soļus :D Izskatās tīri jautri.

Vakar vēl varēju īsti nedomāt par rītdienu, bet tagad jāatgriežas darbā. Laiskošanās beidzas.
Vai maz man īsti ir ko te sev rakstīt, savas patikas un nepatikas, tas ir laikam vienīgais. Tāda kā pasivitāte iestājas, darbi darās, bet nav kkādas lielās bildes un vai maz vajag.
Baudīt mirkli, izdarīt pa kādai muļķībai, lai jautrāk. Varbūt jāiet mācīties par mēbeļu galdnieku, priekš sevis, tā lai var kaut ko čunčināt savos brīvajos brīžos. Vai arī tai mākslai nedaudz atdoties. stiepies un saraujies.

Visu nedēļas nogali mēģinu atkopties no futbola. Kājas nav radušas skriet ar tādiem paātrinajumiem, bet jaatzīst, ka futbola spēlēšanu nevar salīdzināt ar viņa skatīšanos. Daudz labāk ir spelēt, noteikti tiks atkārtots pasākums, tik par apaviem gan padomāšu citādi tagad jāgaida kad āda ataugs.
Interesanti kādēļ man tāds nemiers, ka savu laiku nolaiskoju.

Nāk miegs, bet gulēt doties ar negribas.
Svīstu, līpu pie krēsla un baudu mūziku,un pēc lietus gaisu.

Pašaudās vienā galā, pašaudās otrā. Tāda populāra nodarbe.

Nu tā, pēdējās dienās tik domāju par to kādas ir tās sievietes, kā viņas rīkojas un ko vēlas. Pa lielam viss ir vienkārši, tik vīrietim jāuzmanās, lai nezaudētu sevi.
Saulaina, brīva diena, viegla laiskošanās. Jāsakravā tik nepieciešamais, lai laukos sistu olas un šūpotos, var arī otrādi.
Vēl vēlme nopelst ir uzkrājusies un tad jau dienas pašas rādīs, kas darāms.
Vajadzētu arī pieķerties kādām radošām aktivitātēm, ne dzeršanai.

Šodien sadomātais nepateikts, citam vakaram.

No rīta darba sievietes saņēma rīta brokastis, bija priecīgas par puišu sarūpēto, bet vakara izskaņā saņēmu uzbraucienu, kad ejot no lifta, aiz divām sievietēm, ar pilnām rokām nepasteidzos viņas apdzīt un neatvēru viņām rokas, diezgan bezkaunīgi pārmest man, ka vīrietis skaitoties, tā vien gribējās kādu dzēlīgu rindu pateikt, bet nav vērts, ja nav dots, tad nav.
Vajadzētu beigt arī būt tik centīgam darbiniekam, paspēju daudz ko un tad dabūju vēl ko klāt, pats zāģēju uz zara kur sēžu, centība īsti neatmaksājas, tāda izklaide ir priekš sevis, visam vajag normu, kuru neizdodas normalizēt. Kā esmu tāds izveidojies pat nezinu. Prāta un gara ķīmija manī cīnās par būtībām.

Pie šodienas labajiem darbiem varu atzīmēt, blices mēginājumu ar pāris skanīgiem momentiem.
Un protams, mans mazais prieks ir piektdienas tuvošanās, bet parasti es lādēju piektdienas, viņas ir labas tikai vakarā un tiekai pēc sešiem saskrējušie darbi ir jānoskrien.
Cik sasodīti gribas atjaunot un papildināt mūzikas listi, bet nav īsti ko tur sašņorēt, mūzikas tik daudz, bet visa garām iet.
Un jā un ak nē, rīt tas sasodītais 8. marts.... brrrr šermuļi, lai kā tev patiktu sievišķai dzimums 8. marts ir kaut kā reti stulbs datums, vajadzētu referendumu par pasākuma datuma maiņu un teorētisko aprakstu. Par Godu kādai izcilai Latvijas sievietei varētu sieviešu dienu arī atzīmēt.

Punkts teikuma galā un miegs ir manā alā.

Sestdiena un kaut kā garlaicīga, bet ko darīt īsti nav jausmas. Kaut ko, ko ko ko...
Kaut ko tā pa īstam darīt gribēsies tad kad laika nebūs.

Askolas teorija nolikta, un rītos dodoties uz darbu gribas lasāmvielu, kaut kā nekas nav prātā ko lasīt, gribas, bet neziņa māc.
Kur tu esi lasāmviela.

Skaldīt vajadzētu biežāk, tad arī miegs būs labāks.

Galīgi nevedas vizuālā komunikācija ar rokām, šovakar nav lemts kaut ko radīt, acis arī saka: "ej gulēt, tāpat nekas neizdosies". neproduktīvs laiks un nepateicīga sajūta no lēcām.
pat nedaudz kaitinoša sajūta gulēt ar tādu iekšēju neapmierinatību negribas jau gan doties...
ehh.. bet labāk jau izgulēt, miegs daudz ko spēj remdēt.

Nogurums, neizdodas sakrāt spēkus, lai pāliktu pāri kādai dienaktij.

Arlabunakti sagurusī miesa.

Par savām neveiksmēm sevi graužu, sev nepiedodu un viss ar mani saistītais ir ļoti personisks, katrs joks par mani nav joks. Tā pukstošā detaļa visu ņem pie sevis.
Par visu domājot, neveiksmes nav neveiksmes tie ir piedzīvojumi, ja viss ietu kā pa sviestu vai tad būtu interesanti dzīvot un vai tad mums būtu ko pastāstīt? Katram reiz jāpašļūc ar pliku dibenu pa skabargainu dēli.

Dinamo mani šodien būs sarūgtinājis (pat visu noskatījos), visu taču varēja. Vismaz Ozo parādīja, ka meistars.

Auto apgūšana rit uz priekšu un tagad esmu iekūlies ar jaunu instruktoru, nu nezinu kā būs. Dzintars Burtnieks izskatās, ka ir nedaudz aizdomīgs, būs manis čakarēšana, pat ne aiz nezināšanas, bet tā, lai neliekas, ka tas būs ātri.
Jābraukā nakts stundās pa pilsētu un jāizbauda krustojumu kāda meistara pavadībā. Pat varētu paķert kameru līdzi un kādu skaistu kadru saveidot. Noteikti ieteiktu, ja kādam gadās instruktors ar Grosfogels uzvārdā, tiešām bija sajūta, ka mācamies braukt, bet jā, viņam nebija laika iesākt jaunā autoskolā un nopelnīt vēlamo apgriezienu.

bilde sāk migloties
Keith Scott, liek ģitārai dziedāt. Gribas man viņu ielikt pie izciliem ģitāristiem. bauda klausīties.

Saguris, saguris, saguris par ko nezinu, ziemas lācis guļas virsū, bet īpaši nesilda, tik miegu acīs un segās sadzinis.

Piektdien uz kalnu, beidzot un pirmoreiz kāpšu uz dēļa, kritīšu jau rēķinos ar to, domāju tik kādēļ neesmu aizrāvies ar ziemas priekiem. Nezinu, nezinu, nezinu tā vienkāršī esmu uzaudzis par maz lika un par maz deva darīt. Nolika malā, lai netraucē un iedeva kādu pistoli vai puzli ar kuru pazust savā istabas pasaulē un tad jau tikai vajadzēja vēl nopirkt zilitonu, yeee...
Domu putekļi ir dažreiz smagaki par čiekuriem, kuri krīt uz galvas. Darbs, liekas, sāk nedaudz nospiest, bet vai tad pirmo reiz. Nē, ne pirmo. Ir ta interesanti. Centīgs, atbildīgs un visādi jau diezgan izdarīgs, bet motivāciju var dot un var ņemt. Klausos kā citiem sokas un nesaprotu, ko es tur vēl daru, kur daru. Nu kaut kā jau mēs esam tur kur esam, ir īstie laiki, ir īstās vietas un kaut kur ir īstais cilvēks ar tējas krūzi rokā.
Ārā snieg, tas labi ir taču ziema. Jādodas stīgas paraustīt un vēdera mīkstākās vietas padzenāt.

Šodien, šķērsojot vanšu tiltu, bija prātā doma, ka tik tas pasaules gals būtu ar siltiem laikapstākļiem. Kājas labi pasala un cimdi jau ar man kā ne si sītim nebija.
Jā, Zsvētki klāt, vienmēr šajā laikā man sajūk dienas ar naktīm, izteikti tieši gada izskaņā. Vairāk brīva laika, vairāk muļķību var pastrādāt, bet nu jau mazāk, vecums neļauj, skatīsies kā uz plānāka prāta īpašnieku, bet atkāpes vajag, citādi garlaicīgi. Labi, ka domas var uzrakstīt ne visu var pateikt un ne visu vajag.
Pazudis siltais ūdens, jāgaida kad siltāks kļūs. Varbūt vajag uz šo periodu izmantot lieliskos plastmasas traukus un ja ēst tad ārpus mājas, bet arī maizītes ir alternatīva. Nez par ko es domāju kad rakstu un vai maz tagad arī kaut ko domāju.
Šodien biju izdomājis Ziemassvētku vēlējumu cilvēkiem, "Neiegrimstiet ticībā, ticiet paši sev un neesiet maitas gabali pret citiem" tagad vajadzētu pacelt glāzes, būs jādodas vēl vienu kartstu melno tēju ieliet savā kunģa saturā, lai sildās viss kas manī.
Brūte tikmēr jau dzied 9 simfoniju ne īsti mažorā, ne īsti minorā, bet mīļās skaņās.

Traka trešdiena, darba uz zsvētkiem daudz jo daudz. Gadās arī kāds kolēģis, kuram patīk uzmest. Interesanti, ka ir cilvēki ar tik sūdīgu atbildības sajūtu un viņi ir.
Cik grūti ir būt uzņēmuma vadītājam, ja viņam rūp savs bizness. Atlasīt darbiniekus, kuri patiešām strādās, šeit ir jābūt arī veiksmei.

Nogurums aptumšo prātu pat brīžiem, mēģini gaisā atras esc pogu, bet nav, gaisā viņas nav.