Kādu labu laiku jau domāju atsākt rakstīt un pieļaut visas iespējamās latviešu valodas kļūdas, bet galvenais jau pašam sevi izrakstīt, priekš sevis.

Tīri labi jutos šodien, aiz muguras nostrādātas intesīvas dienas tālāk no mājām, treniņš angļu valodā arī nav bijis mazākais, bet jau liekas, ka varu justies un droši teikt, ka tiešām varu runāt brīvi.

Labi uzlādējos sporta zālē, kaut gan pēc teorijas izlādējos, cilvēkjaudas saruna par laimi, jau bija ar savu labo devu patiesības, ka nekad jau nepietiek, tāds tas cilvēks ir.
Pašoferēju, brūti aizvedu gan pastrādāt, gan uz teātri un atpakaļ, bet prieku jau atņem kad klausies to kas tevi iepriecini un mūziku kā tādu un tev pasaka, ka kaut kāds sūds tur skan, iespējams, bet ja tas sūds lika man justies labi un iet uz priekšu, pasmaidīt, izkustēties, nedomāt, vai tiešām ir jānogriež tās sajūtas.

Gatavs, ka rītdien jau manīšu tās patīkamās muskuļu sāpes, šķiet tik labi esmu pazīstams ar sāpēm, tās ir manas draudzenes.