"You're the one that I've always wanted, but I thought that someone like you exists only on Tv, movies, but not in real life.You're like a doll that I've always wanted, but never thought that I could get , and now, I have mine, right from the factory, and you're mine, I won't share you with no one. "
Lai gan šad un tad dusmojos uz viņu, jo viņš nav mājās tik bieži kā man gribētos - visu laiku tātad.viņš tomēr ir unikāls un burvīgs.viņš man pērk saldumus, jo zin, ka tie man ļoti garšo, viņš pa nakti mani apsedz ar segu un apskauj no rītiem, kad jāceļas uz darbu man.un es varētu mūžigi skatīties kā viņš guļ.mūžību pavadīt viņa apskāvienos un nogrimt viņa acu dziļumā....

I wish it were Autumn. I want to dance around a bonfire to Folk Metal and howl to the full harvest moon.

Šodien beidzot izstaigāju darba aģentūras, no trijām, tikai vienā bijus spējīga pieteikties, ha.nu ceru, ka drīzumā tikšu pie darba šeit. Ja man nebūtu bijis gps telefonā, tad es būtu apmaldījusies, bet nu viss ir labs, kas labi beidzas.
Nedaudz jocīgi, ka šeit, manos pienākumos vairs neietilpst ēst gatavošana, mājas tīrīšana, pat ne trauku mazgāšana, bet es jau nesūdzos :D vnk dīvaini, ka man vairs nekas tāds nav jādara...laikam mani mājsaimnieces laiki ir garām :D
Esmu noskatījusies tiiiiiiiiiiiiiiik daudz filmas, pat piebeidzu The big bang theory, beidzot, un noskatījos American Horror story( šausmīgi patika man tas seriāls, jāgaida nākamā sezona :P ) , un jaunais top seriāls ir Suits, iesaku, baigi labs. :p

Tikko pirmo reiz pārlasīju visus savus cibas ierakstus, līdz šim, es tikai uzrakstīju to, kas uz sirds, un vairs nekad nepārlasīju to visu. (velījums E: Piedod, ka Tev nācās lasīt visus manus ierakstus un pārdzīvot, un nedrīkstēji teikt neko, nevienam nenovēlu tādu draudzeni kā es, kas spēj tā sāpināt citus.)bet ne par to gribēju rakstīt, pēc ierakstiem secināju šādas lietas:
1)deja vu sajūtas šeit tiešām ir īpaši stipras un bieži( pat tagad, esot šeit, man ir bijušas kādas 5as reizes, kad ir tā sajūta, ka tas jau ir bijis).Mierinu sevi ar domu, ka tātad dzīve ir savās vietās beidzot nostājusies, un eju pareizo ceļu.
2) sen nebiju jutusies tik dzīva un priecīga kā šiet
3) lielā manis pārdzīvošana par skolu, un tās neturpināšanu, tika atrisināta kad izlasīju savu novembra ierakstu par praksi, un atcerējos, cik šausmīgi tad jutos, ka nevēlos jaukties citu problēmās, un cik grūti man ir iejusties jaunu cilvēku sabiedrībā, tāpēc profesijas maiņa laikam ir labākais ko es savā dzīvē varu izdarīt.
4) tās sajūtas, kas manī ir pret viņu, kopš nu jau marta, tagad ir mainījušās,jo vairs nav aizliegts ar viņu tikties un domāt par viņu, ilgoties un skumt.nu viss ir atļauts. un vairs nepārdzīvoju ja viņš neatbild uz manām īsziņām, jo nu ir noticis tas,ko gaidīju jau kopš marta, mēs esam kopā,es piederu viņam un viņš pieder man, esmu viņam blakus, un pagaidām nekas to nespēj mainīt.


P.S. the world is mine, man tikai jāsāk izbaudīt viss, ko šī dzīve sniedz, un vēlos, lai pozitīvā Sintija atgriežas, esmu noilgojusies pēc sevis tādas, jābeidz vienreiz drūmā dzīves uztvere, un jāielaiž krāsas manā pasaulē.

Viņš saka, ka esmu stipra, ka tikai retais atļaujas darīt to, ko sirds saka, to, ko tā vēlas, nedomājot par saistībām un citiem, kas tiek pamesti manā "iepriekšējā dzīvē".bet patreiz es nejūtos stipra, jo mani māc šaubas par visu, vai esmu izdarījusi pareizo izvēli, vai viss būs labi utt. kā vienmēr.es vienmēr pārāk daudz domāju un pārdzīvoju par nākotni, uztraucos kā būs un kā nē, jāsāk dzīvot tagadnē, tā var iegūt vairāk prieka un gandarījuma no visa.uztraucos par skolu, jo itkā vēl tikai gads palicis, bet bet bet, es nespēju tā, dzīvot atkal LV, un es neesmu droša, ka mana iepriekšējā profesijas izvēle bija balstīta uz pareizajiem aspektiem, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk daudz komunicēt, palīdzēt citu problēmās, zinot, ka man pašai to ir tik daudz...bet atkal no otras puses, vismaz man būtu augstākā izglītība, kkāda, to visu pametot būšu tikai kārtējā neveiksmīgā dvēsele, kas nav tikausi tālāk par vidusskolu, un visu mūžu varēšu strādāt Maximā, kārtojot preces, un to nu es nevēlos, to nevēlas neviens, bet tā vnk dzīvē notiek.Ja es visu tik ļoti nedramatizēju, un padomāju no otras puses, tad, šeit izglītība ir bezmaksas, es varētu mācīties kko kas man tiešām patīk, arheoloģiju, apģērba vai interjera dizainu vai kko citu, ko vien sirds kāro.
BET man ir jau 22, nepalieku jaunāka ar katru gadu, un mani skumdina doma, ka pagājušos 3 gadus esmu palaidusi vējā, mācībās, un dzīvojot, nedaudz.
JA vien es spētu tik ļoti nepārdzīvot par nākotni, tad es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo šeit es atkal jūtos dzīva, tā, ka aizraujas elpa, arī tā, ka dažreiz gribas kliegt no dusmām, bet tās ir dzīvības pazīmes manī, šīs sajūtas man tik ļoti pietrūka, pietrūka sajūtas kā tādas, visus šos gadus, kad biju kā aizmigusi.
Un man tik ļoti pietrukst manu draugu, neizsakāmi.jo tikai draugi ir mani uzturējuši pie dzīvības visus šos gadus, kad likās, ka tūlīt tūlīt visa mana pasaule sabruks. viņi vienmēr bija blakus lai atbalstītu un palīdzētu.paldies par to....