Viņš saka, ka esmu stipra, ka tikai retais atļaujas darīt to, ko sirds saka, to, ko tā vēlas, nedomājot par saistībām un citiem, kas tiek pamesti manā "iepriekšējā dzīvē".bet patreiz es nejūtos stipra, jo mani māc šaubas par visu, vai esmu izdarījusi pareizo izvēli, vai viss būs labi utt. kā vienmēr.es vienmēr pārāk daudz domāju un pārdzīvoju par nākotni, uztraucos kā būs un kā nē, jāsāk dzīvot tagadnē, tā var iegūt vairāk prieka un gandarījuma no visa.uztraucos par skolu, jo itkā vēl tikai gads palicis, bet bet bet, es nespēju tā, dzīvot atkal LV, un es neesmu droša, ka mana iepriekšējā profesijas izvēle bija balstīta uz pareizajiem aspektiem, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk daudz komunicēt, palīdzēt citu problēmās, zinot, ka man pašai to ir tik daudz...bet atkal no otras puses, vismaz man būtu augstākā izglītība, kkāda, to visu pametot būšu tikai kārtējā neveiksmīgā dvēsele, kas nav tikausi tālāk par vidusskolu, un visu mūžu varēšu strādāt Maximā, kārtojot preces, un to nu es nevēlos, to nevēlas neviens, bet tā vnk dzīvē notiek.Ja es visu tik ļoti nedramatizēju, un padomāju no otras puses, tad, šeit izglītība ir bezmaksas, es varētu mācīties kko kas man tiešām patīk, arheoloģiju, apģērba vai interjera dizainu vai kko citu, ko vien sirds kāro.
BET man ir jau 22, nepalieku jaunāka ar katru gadu, un mani skumdina doma, ka pagājušos 3 gadus esmu palaidusi vējā, mācībās, un dzīvojot, nedaudz.
JA vien es spētu tik ļoti nepārdzīvot par nākotni, tad es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo šeit es atkal jūtos dzīva, tā, ka aizraujas elpa, arī tā, ka dažreiz gribas kliegt no dusmām, bet tās ir dzīvības pazīmes manī, šīs sajūtas man tik ļoti pietrūka, pietrūka sajūtas kā tādas, visus šos gadus, kad biju kā aizmigusi.
Un man tik ļoti pietrukst manu draugu, neizsakāmi.jo tikai draugi ir mani uzturējuši pie dzīvības visus šos gadus, kad likās, ka tūlīt tūlīt visa mana pasaule sabruks. viņi vienmēr bija blakus lai atbalstītu un palīdzētu.paldies par to....