Was ist nur geschehen?
Warum kann ich dich nur noch in meinen Träumen sehen?
Ohne Abschied gingst du fort.
Bist du jetzt an einem besseren Ort, ohne mich?
Was ist nur geschehen?
Wieviel Zeit muss noch vergehen, um es zu verstehen?
Und die Welt um uns bleibt stehen
Werden wir uns wieder sehen?
Wenn nicht heute, wenn nicht hier
Irgendwann bin ich bei dir
Wird die Zeit langsam vergehen?
Werden wir uns wieder sehen?
Wenn nicht morgen, wenn nicht hier
Irgendwann bist du bei mir
Was ist nur geschehen?
Wieviel Zeit muss noch vergehen, um es zu verstehen?



Tad, kad pateicu, ka nevēlos vairāk tikties, es biju dusmīga, iespējams tādēl, ka kādu stundu strīdējāmies par to, kuram no mums ir taisnība, iespējams tādēl, ka tas, ko vēlas viņš nesakrita, tajā mirklī, ar to, ko es vēlējos dzirdēt, bet man nekad nelikās, ka spēšu justies tik slikti. Tā, it kā es pati, apzināti, esmu salauzusi savu sirdi. No vienas puses es zinu, ka šis bija pareizs lēmums, jo tas atspēko vēl lielākas ciešanas nākotnē, bet vieglāk no tā man nepaliek. Man joprojām grūti pierast, ka nesarakstamies katru dienu, ka nenovēlam labrīt un arlabunakti. Bet visvairāk man bail, ka viņam būs nepieciešami gadi, lai sevi savestu kārtībā. Un, lai arī es esmu ļoti pacietīga, nezinu vai tik ļoti. Bet, ja skatās no otras puses, tad arī tagad ir pagājuši gadi, kopš iepazināmies pirmo reizi, bet man viņš joprojām patīk un fascinē. Ja man jautātu, kādam jābūt īstam vīrietim, es noteikti nosauktu gandrīz visas viņa īpašības. Varbūt es vienkārši esmu apsēsta ar viņu, ar domu par mums, varbūt esmu vienkārši pieradusi, es nezinu, zinu tikai to, ka viņam blakus laiks neeksistē un apkārtējā pasaule pazūd, viņš vienmēr liek man smieties, pasmaidīt, un māk man uzlabot garastāvokli tikai ar dažiem vārdiem. Šī, manuprāt, ir pati pirmā reize, kad es nekoncentrējos uz negatīvajām emocijām saistībā ar kādu, jo parasti, ja mani sāpina, tad es automātiski izslēdzu savas emocijas un dodos prom, neatskatoties atpakaļ.

Lai arī man tagad vajadzētu sākt krāmēt mantas, es nespēju koncentrēties. Man joprojām neticās, ka es braukšu atpakaļ uz Latviju, vēl pie tam, tik spontāni. Bet es zinu, ka sādi būs labāk, es beidzot atkal būšu laimīga. Beidzot arī visas drāmas, pašnāvību mēģinājumi, raudāšana trīs dienu garumā, lūgšanās ir garām, esmu viena pati un izbaudu mūziku un vientulību. Es pat nespēju aprakstīt sajūtas, kādas manī tagad mājo, esmu priecīga, ka atkal būšu Rīgā, esmu neizsakāmi laimīga, ka būšu atkal kopā ar manu mīļo Dca, esmu satraukusies par darbu un dzīvesvietu, lai gan es tik ļoti ceru, ka Rīgā atrast kaut cik sakarīgu darbu nebūs tik grūti kā šeit.

Lai arī sākumā nebiju droša par savu izvēli ceļot no tuvakās lidostas uz Viļņu, tagad patiesībā esmu tik ļoti satraukta un sajūsmināta, jo, nu jau bijušās, kursabiedrenes draudzene mani sagaidīs pašā lidostā un vedīs apskatīt Viļņu. Nekad iepriekš tur tā īsti neesmu bijusi, jo 5ās klases ekskursiju neskaitu. Un, ja ar šo vēl nebūtu gana, viņas mamma man atļāva palikt pie viņas, es par varot Dca ņemt līdzi un mēs abas varam tur palikt, tik jauki pret mani neviens sen nav izturējies, īpaši tādēļ, ka es šos cilvēkus nekad neesmu satiksui, vai pat runājusi ar viņiem, tik jauka sajūta. Esmu straukusies, bet pozitīvi satraukusies. Viļņāāāāā, un tur esot tik daudz alternatīvu bāru, akk, nevaru patiesība sagaidīt. Būs man piedzīvojumi vēl pirms pašiem piedzīvojumiem Rīgā. Un kāds man vēl teica, ka esot jaukam pret citiem tālu dzīvē netiksi, right in your face bitch.

Šodien vismaz manas dusmas ir pārgājušas, lai gan joprojām nesaprotu kā kādam, kuram nu jau ir 27 gadi, nav pašam nekādas atbildības un pienākuma sajūtas, ja jau pilnīgi visu izdara vecāki, un man sāk likties, ka es neesmu vienīgā, kas no šīs škiršanās gūst kaut ko sev, lai gan nevēlos būt ļauna un man prieks, ka šīs parmaiņas nāks par labu ne tikai man, bet....bet es nesaprotu kādēļ 4 cilvēkiem jabūt klāt, lai visu nokārtotu kamēr dažs labs sēž uz dīvāna. Lai arī man lika samaksāt īri par šo mēnesi, par ko es ļoti besījos, ņemot vērā, ka dažam labam nopērk dzīvokli netālu no Kopenhāgenas, pat piedavā darbu, jo redziet ģimene esot ģimene, es nespēju turēt ļaunu prātu, jo patiesība man ir gluži vienalga. Tikai šodien tā pa īstam sapratu, ka es beidzu viņu mīlēt sen sen atpakaļ, tikai nevēlējos pati sev to atzīt. Eh, nu vismaz tagad es varu ievilkt ķeksīti pie saderināšanās ailītes savā dzīves grāmatā. Lai arī cik skumji tas nebūtu, bet es priecājos, ka beidzot esmu brīva, no sapēm, pārmetumiem, depresīvas kompānijas un šīs valsts.

At least now I can say that I chose my life, I didn't settle for it.

As I peel away
All the years of pain 

Man vienmēr licies, ka šis dzejolis vislabāk apraksta to, kāda esmu, jeb kāda vēlētos būt...

Vēlme gleznot

Nelaimīgs tas cilvēks, bet laimīgs tas mākslinieks, kuru vēlme plosa.

Es degu aiz vēlēšanās attēlot to, kura man parādās tik reti un aizbrauc garām tik ātri kā kaut kas skaists, nožēlas vērts, nozib garām ceļiniekam, kuru aizrauj naktī. Cik sen jau viņa pazudusi!

Viņa ir skaista, pat vēl vairāk nekā skaista: viņa ir lieliska. Viņā valda tumsa: viss, ko viņa izstaro, ir naksnīgs un dziļš. Viņas acis ir divas alas, kur mājo noslēpums, un viņas skatiens uzplaiksn kā zibens: kā eksplozija mijkrēslī.

Es viņu salīdzinātu ar melnu sauli, ja būtu iedomājama melna zvaigzne, kas izstaro gaismu un laimi. Bet vēl vairāk viņa liek domāt par Mēnesi, kas viņu droši vien apzīmogojis; ne tas baltais, idilliskais Mēness, kas atgādina frigidu sievu, bet tas baisais un skurbinošais, kas karājas negaisa naktī, kad mākoņi drūzmējas un skrien; ne tas mierpilnais un iejūtīgais Mēness, kas miegā apciemo sirdsskaidrus cilvēkus, bet no debesīm izrauts, uzvarēts un sadumpojies Mēness, kuru tesāliešu burves bez žēlastības spiež dejot šausmu pārņemtā zālē!

Viņas mazajā pierē mīt stingra griba un plēsoņas mīlestība. Bet sejas apakšdaļā, kur trīsošās nāsis ieelpo nepazīstamo un neiespējamo, ar neizprotamu grāciju sākas smieklu izvirdums no lielas mutes- sārtas, baltas un maigas, kas liek sapņot par brīnumu- puķi, kura dzimst vulkāniskā zemē.

Ir sievietes, kuras iedveš cerību tās pakļaut un baudīt, bet šī te iedveš vēlēšanos lēnām mirt viņas skatiena gaismā.

https://www.youtube.com/watch?v=WWHInsHJ_EA
Akk, atmiņas, nostaļģija un manas iedomas....


Bet par pavisam ko citu...Kas man riebjas pašlaik. Visvairāk jau man riebjas nākt majās, man patīk iet uz darbu un strādāt, jūtos novertēta un laimīga, pēc ilgiem laikiem, man patīk mans darbs. Man patīk arī skola, lai arī daudz nekontaktējos ar kursa biedriem, jo neesmu spejīga uzturēt attiecības, kurām neredzu jēgu, un protams tas, lai arī cik ļoti man gribētos iziet cilvēkos un iepazīties, man vislbāk patīk būt sava nodabā. Bet man riebjas nākt majās. Galvenokārt tādēļ, ka tad manī automātiski iestājas depresijas un nekā negribēšanas sajūta. Pēdēja laikā daudz domāju par attiecībām, un pašlaik, es patiešām nezinu kādēļ esam kopā, man liekas, ka es ceru uz kaut ko, kas nekad nepienāks. Man arī bail, kas notiks ar viņu, ja es viņu pametīšu, jo viņam nav ne darba, nedz draugu, vienīgais cilvēks ar kuru viņš kontaktējas esmu es, un mēs varam dienā parmīt tikai dažus vardus, arī tie saistīti ar vakariņu izvēli. Ja agrāk man bija vēlme pēc fiziska kontakta vismaz pāris reizes dienā, kaut vai tā būtu tikai buča vai apskāviens, tad tagad esmu tik ļoti noslēgusies sevī, ka ja nepietiek ar to, ka nespĒju citiem pastāstīt to, kas mani nomāc un kāds ir mans emocionaliālais stāvoklis, bet man nevajag fizisku tuvību, varu nedēļām nodzīvot un nevēlēties apskāvienus, vai pat seksu. UN man taču tk ļoti patika sekss. Ilgu laiku atpakaļ. Un ņemot vērā pašreizējo situāciju, kāds ir nolēmis, ka es nu būšu tā, kas mājās nesīs naudu un viņš būs kā mājsaimniece. un fak nē. es uz kaut ko tādu neparakstījos. tas arī man visvairāk riebjas, ka es varu pieņemt jebkuru dzīves situāciju kā kaut ko pārvaramu, varu strādāt vienalga ko, jo apzinos, cik svarīgi tas ir, bet man liekas tik negodīgi, ka man, kā sievietei, būs visu mūžu jāuztur kāds. Ja arī ne pašlaik, bet tad nākotnē noteikti. Un protams tas, ka man pārmet par manu svaru, ka man jāsāk trenēties, jo būtībā esmu apaļīga. Jā, esmu slinka šajā ziņā, bet jau tā esmu nometusi diezgan daudz kg, tagad ir ap 60, kas, manuprāt, ir normāli. Protams, ka man nav ne lielas krūtis ne planaks vēdres, bet ne jau tas padara sievietes skaistas. Pieņemu, ka arī šis is iemesls kādēļ jūtos tik ļoti neapmierināta ar sevi un savu ārējo izskatu. Ir jau arī dažas labas lietas šajās attiecībās, šad tad tieku lutināta. Mani nekrāpj.Šad tad uzjautrina un cenšas palīdzēt.bet ja viņam nebūtu Loki, tad es nezinu vai mēs vispār tik ilgi būtu kopā, jo es patiešām mīlu to suni. So jā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir pārāk zemi standarti un pašapziņa, lai gan nezinu kā lai to uzlabo...