lai gan paskatoties uz mani, nekad nepateiksi, ka man tur varētu patikt. smejos. agrāk gan. bet tad es biju maza.

piedzērušos lopus jau visur var sastapt. bet atmosfēra, patumšs underground un mūzika no bārmeņu playlistes - I like that shit a lot.

aizmiglota jautrība, tukši skatieni un vēl tukšāki prāti, nedabiski smiekli, krītošas barjeras.. un nāk rīts. ir jau sava pievilcība tam visam. tāda skarba romantika aiz bāra letes. ir jau sava pievilcība degošiem šotiem un tukšo glāžu piesišanai pie galda. ir. neapšaubu. protams neviens nekad nepasūtīs metru apelsīnu sulas un kopistiski pie galdiņa smejoties necels glāzītes gaisā. lai gan būtu smieklīgi. lai gan būtu vienkārši lame. kaut kādos dārzeņēdāju pasākumos gan jau tā notiek. hah.

šorīt atbrauca brālis. brālis, kas nav asinsbrālis, bet tomēr. rīt aizbrauc L.

es negribu lai viņa atkal brauc prom. viņa ir gandrīz otrs es, tikai labāka. vai arī viņas dēmoni ir savādāki. ja viņa būtu vīrietis, es viņu apprecētu. vispār, es viņu apprecētu arī tāpat, tikai viņa droši vien nepiekristu. vot šitā.

tas ir tā - dažādām tēmām ir dažādi cilvēki. visi kolosāli, atsaucīgi un galvenais - viņi ir. man ir lieliski draugi. un divas soulmates, bet ar katru ir savādāk. tās ir divas dažādas tēmas. mums pat nevajag sarunāties, mēs saprotamies tāpat. katram ir vajadzīgs tāds cilvēks. man ir divi. un ar katru ir savādāk.

bet ar L. ir par gramu vairāk. tas ir tas viens faking īpašais cilvēks ar kuru tu dali dvēseli.

es negribu, lai viņa brauc prom.

gribu dedzināt šotus un absintu. es gribu šaut vaļā šampanieša pudeles. es gribu ieliet ''to alu pa latu''. es gribu jokot ar jums un smaidīt, piepildot glāzes ar promilēm. es gribu.

ūdens sašūpojas un putu deja pašķīst. dzelteni zilo panorāmas atspulgu pārgriež vēla motorlaiva, atstājot aiz sevis garu, putojošu rētu. torņi un augstceltnes saplūst izķēmotā groteskā.

ūdens droši vien ir vēss.

upe ieaijā un biedē. melnais dziļums ir valdzinošs. es klausos un dzirdu kā viņa ar mani runā. mūsu asinsbalss. mūžība, kas mūs vieno ir skaļāka par dzīves svinībām krastmalā. šeit, pilsētas vidū laiks apstājas. vēsajai dzelmei dzīves svinēšana nepiestāv. tā šeit nav būtiska. es lūkojos pāri margām un putas lejā atkal virpuļo. pāri spožajai panorāmai pārlaižas kaija, izkliegdama nakts iestāšanos. mēs esam vienādas, mēs ar kaiju. mēs esam māsas šajā naktī zem spožajiem baznīcas torņiem un signālugunīm.

zini, mana mazā Daugavas māsa, man mazliet skauž tavi spārni.

man mazliet skauž tava brīvība.

sūkā galīgi šitas viss.

sāka man par studentu jautro dzīvi stāstīt, bet ieraudzīja manu ''do I look like I fckng care'' seju un vairs nestāstīja.

ha.

man patiesībā ir skumji. es vēlos visu, ko nevar iegūt. vai arī esmu iestāstījusi sev, ka nevar.

stulbi man.

naktī bijām dpm. challenge izturēts. gandrīz vai jālepojas ar sevi. nebija jau nemaz grūti. patiesībā pavisam vienkārši.

foršais bārmenis paskatījās ar tādu wtf are you fckng kidding me, kad jautāju kolu. nu ja. un pēc tam man uzjauca kaut ko lieliski svaigu un ne saldu, kad sūdzējos, ka kola par saldu. varbūt domas nolasīja, hvz. nu nemīlu es pārāk saldo garšu.

varbūt tāpēc dzīve arī nav salda. iespējams.

tas mirklis, kas diemžēl vairs nepienāks.

mēs esam izauguši.

sanāca vakar četratā izdzert džeimsi un es tāpat vismazāk dabūju. ZV vainīga, bet vispār tur cits stāsts (alkoholiķa atrunas).

tagad vismaz tiešām skaidrs, ka nebūs. nebūs vairs pat mana mīļotā viskija (alkoholiķa atrunas).

skumji tas ir.

un ZV tagad tēlo savedēju un es nezinu, ko man darīt.

līdz ar to šim stāstam, kas īsti nemaz ar nebija sācies, ir pienākusi pēdējā lapa, kas patiesībā un manā galvā pāršķirta jau sen. savādi jūs esat, cilvēki. savāda esmu es un nepareiza arī. bezjūtīga un dumja, jo vajadzēja tak nedaudz vairāk intereses no manas puses, lai stāsts būtu gatavs.

bet nē.

man nepatīk laimīgas beigas, man nepatīk pabeigti stāsti, man nepatīk piederēt.

jo ir lietas ar kurām es nevaru dalīties. 

tad, kad es varēšu, tad, kad Tu, lai kas tu tad arī nebūtu, nebēgsi, tad stāsts varēs sākties.

pavisam cits stāsts, pavisam citā grāmatā ar sniegbaltām lapām.

kāpēc, kāpēc, kāpēc es nespēju pat vistuvākajiem draugiem pačīkstēt cik lielā pakaļā patiesībā viss ir.

bet nē. man varbūt uz brīdi ir slikts garastāvoklis, bet viss taču kopumā ir okey. super. lieliski.

es varu aizvērt durvis un neatbildēt telefona zvaniem, bet nespēju otram uzgrūst savu huiņu.

es gribu atpūsties, bet teātris turpinās. jautrība ar sakostiem zobiem.

esmu nogurusi no izrādēm.

es patiesībā esmu vāja.

es patiesībā neesmu.