zem manis viļņojas ūdens melns un bezgalīgs. es pārliecos margām un uzsmaidu tumšajam bezdibenim. tas šūpojas mazliet nemierīgi veco laternu atspulgā. ūdens zem manis ir netīrs. mazas, pelēkas putu cepurītes griežas ap savu asi un pazūd straumē. upei ir vienalga. upe ir kļuvusi par pilsētas netīro seju un tā nes pacietīgi savu nastu tālāk. jūrā.
ūdens sašūpojas un putu deja pašķīst. dzelteni zilo panorāmas atspulgu pārgriež vēla motorlaiva, atstājot aiz sevis garu, putojošu rētu. torņi un augstceltnes saplūst izķēmotā groteskā.
es stāvu tilta vidū un man aiz muguras aizrīb pēdējais tramvajs. pasaule nodreb uz sekundi, manas rokas piespiežas ciešāk vēsajam mūrim. šeit miers ir mānīgs. solis pa labi un tu esi atpakaļ uzdzīves virpulī aiz dzirkstošu dzērienu putām un neīstiem smiekliem. solis uz priekšu un tu vairs neesi. solis uz priekšu un tu saplūsti ar mūžību zem pilsētas glāžainā spoguļa.
ūdens droši vien ir vēss.
upe ieaijā un biedē. melnais dziļums ir valdzinošs. es klausos un dzirdu kā viņa ar mani runā. mūsu asinsbalss. mūžība, kas mūs vieno ir skaļāka par dzīves svinībām krastmalā. šeit, pilsētas vidū laiks apstājas. vēsajai dzelmei dzīves svinēšana nepiestāv. tā šeit nav būtiska. es lūkojos pāri margām un putas lejā atkal virpuļo. pāri spožajai panorāmai pārlaižas kaija, izkliegdama nakts iestāšanos. mēs esam vienādas, mēs ar kaiju. mēs esam māsas šajā naktī zem spožajiem baznīcas torņiem un signālugunīm.
zini, mana mazā Daugavas māsa, man mazliet skauž tavi spārni.
man mazliet skauž tava brīvība.
1 runā | Izteikties
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}