kaut arī šķiet, ka viss labais pazūd, tiklīdz par to uzrakstu, es tomēr pamēģināšu - nevis būvēt gaisa pilis, bet sausus faktus par to, kas līdz šim bijis.

gada sākumā ar kolēģi-draudzeni runājot izteicos, ka gribu aizbraukt kaut kur, kur ir gaiši zila jūra. tā un tā (tiesa gan, mana tiešā ietekme notikumu, kas tur noveda, attīstībā bija niecīga), piektdienas rītā pārrados mājās no teju nedēļas, kas pavadīta Sicīlijā (un viesnīca vidusjūras krastā).
mazliet pārkāpu sev pāri (un grasos to darīt atkal) un biju uz divām pārrunām: viens institūts, viena akadēmija. tālākais plāns ir saruna ar skolas vadību par slodzes samazināšanu.
jūnijā vien ir aizvadīts vēl viens relatīvi(salīdzinot ar iepriekšējo sniegumu) veiksmīgs stirnu buks un iets pāris pārgājienos. skriešana pēdējās divās nedēļās apstājusies, taču pirms tam regulāri - reizi, divas nedēļā. plānoju atsākt, taču šobrīd nav skaidrs, kad, jo sociālie plāni aizņem gandrīz visus vakarus un pa dienu neesmu spējusi saņemties.
nu jau divus mēnešus nedēļas nogalēs esmu tikusies ar vienu un to pašu cilvēku, kas man, nenoliedzami, izraisa visāda veida patīkamas emocijas, sajūtas un izjūtas, un arī muļķīgu smaidu sejā katru reizi, kad domas aizklejo uz viņa pusi. te ir vairāk, ko teikt, bet tam gan jau vajadzētu atsevišķu ierakstu. īsi sakot, redzu pozitīvu terapijas iedarbību uz savu uzvedību, arī neapzinātā līmenī (t.i., atskatoties uz situācijām).
notiek izmaiņas draugu lokā. varbūt tas ir sezonāls efekts, bet varbūt - laiks, kas šķiro. lai arī kā būtu, es ļaujos.
šis gan nepavisam nav hronoloģiski, bet laikam nav arī svarīgi.
šodien "izrāvu cauri" detektīvu, pārmaiņas pēc - grāmatas formā. literārā vērtība galīgi nav zelta pods, taču sižets piesaista. dažreiz aizdomājos, ka varbūt to pašu var teikt par maniem ierakstiem te.