Vai ziniet to sajūtu,kad sanāk smaidīt kā muļķim, skatoties telefona ekrānā? Man ir tāda sajūta par pagājušo nedēļas nogali. Ne jau viss bija izcili, bet man gandrīz pilnībā izdevās izbēgt no savām domām, no savas galvas, aizstājot to ar fiziskām aktivitātēm. Ar visu to, ka nostaigāti 35 km vienā un 24 km otrā dienā, vienu brīdi apmaldījos savā prātā un tad skaidrs ir viens - vajag vēl lielāku fizisko slodzi. Nu,jo šobrīd ir fiziskā slodze pret emocionālo,un, ja ir pirmā, var iztikt bez otrās, vismaz teorētiski. Laikam tāpēc tagad jūtos/esmu priecīga/apmierināta, bet fiziski nogurusi. Un šķiet,ka tā ir labi.

Tags: stuff