solidaritātes skatiens (jeb tā nejaušs uzmetiens) ir pēdējais, kas nodod, pat tad, kad liekas esi izlicies, ka neiederies un tas viss uz tavu kristāldzidro ikdienu neattiecās. Soli sperot iekšā veikalā,kāds garnadzis jau veiksmīgs iznirst ārā un sejā tam ir nepārprotams veiksmes novēlējums arī tev ar poļu naudu iepirkt preču pilnu somu, tas vienmēr uzlabojis omu. Tas ir solidaritātes skatiens un tam pielāgojies gribai nepakļāvīgs smīns,kas var kļūt tev naidnieks bīstams, ja tu izvēlēsies nodot savus visur pastāvošos aroda biedrus. Sava nemaināmā gara biedrus nosmacēt ir vieglāk nekā godam dzīvi velti dzīvot stoicistiskam priekam. Kad lielveikalā krāmē mantas paunā, dažreiz jūti, apsargs uniformā jaunā lūr, un tu pacel acis, pārliecinies, to jau zinot, viņā staro nodevēja skats. Tikai pidars ļoti gļēvs ir nopērkams tik ļoti lēti. Es mīlu citus sargus, tos kas naturāļi parasti,kas jūtās svēti, tie, kas nesaprot, ka arī viņu zoles sūdu vietā rotā grēki. Un arī tad, kad aptrūkušies spēki, bet vairs ne ilgi, jo es (un arī dažreiz tu) slīdu iekšā kādā anonīmā vietā, šoreiz atejā, lai intīmi un saldi tiktu papildināts sastāvs gurstošajās asinīs.. arī tad tev pretī plivinās kāds putns, protams, ievērots tiek klusēšanas kodekss, arī tam nav nozīmes, pat akls būdams zini, ka uz tevi kautvai simto daļu mirkļa glūn kāds labu vēlošs solidaritātes skats. bet es par spīti viņa zinībām par liktens gaitu viltībām nolemju tik padirst un uzrakstīt uz pretī esošajām, ļoti grezni kakām apsmērētā durvju finiera ar izžuvušu flomīti, ka apsargs nodevējs ir pilnīgs lohs.. un saprotot, ka vienmēr esmu tiecies arī es būt nevainojams ideāls un arī vajadzības gadījumā nemanāmi bāls, es asins sastāvu vairs nelabošu, lai ira tizls kā dieviņš vēlējies, (braukt ar miljons zirgagrēkiem protams efektīvāk foršāk, bet nav brīv tev uzņemt degvielu ar degsmi lielu) tagad katru reizi nodevīgi nolaidīšu podā vielu, sekošu pa ceļu,kurā citi mazgā manu veļu, strādāšu es zilā maikā ar rāciju un pārestības smīnu maigo, sargāšu es svešu paiku, sargāšu, jo savādāk tā nevis godam sapūs miskastē, bet negodīgam zaglim māgā sprūdīs barojot tos maitas kuriem tomēr dzīve skaista. sagrūs viss, kas bijis, gandrīz viss. mūžam tomēr paliks katram nodevējam acī nenoslēpjams nodevēja solidaritātes skatiens