08:41 - #Kaleidoskops II
Pirms nedaudz mazāk kā gada pirmo
reizi lietoju LSD (ieraksts)
toreiz kopā ar draugiem, mežā un pie jūras, Jāņu brīvdienās otro reizi lietoju
narkotikas, šoreiz mājās, divatā kopā ar sievu. Ļoti interesanti – no vienas
puses līdzīgi, bet tādu emocionālo sajūtu ziņā pavisam citādāk.
Nu ļoti inčīgi un nesteidzīgi
pavadīts laiks. Noklausīts daudz lielisku skaņdarbiņu (piemēram: Garbanotas - Nukrito saulė),
apēsti visādi našķīši un tas viss izcilā vasaras dienā - ar saulīti, maigu vasaras lietu un skaistām
vasaras lietām.
Līdzīgi kā iepriekš nevarētu runāt
par kādām neprātīgām halucinācijām, drīzāk liekas, ka viss ir glītāks – puķes leknākas,
vītenājs vijīgāks, ezera mirdzums dziļāks, krāsas
spilgtākas un saskanīgākas. Viegli pamanīt kādas līdzības – piemēram, vēl tagad
100% nav atstājusi sajūta, ka ceriņu lapas ir līdzīgas pīķa kāršu masta
simboliņam.
Forši, ka ir ļoti laba sajūta par
to cik un ko gribās. Piemēram, var mierīgi izdomāt, ka tagad gribu apēst kādu
sāļu našķīti un izēst ½ bļodu čipšu – šāda paškontroles spēja ikdienā man
nepiemīt. :) Bet arī par citām lietām – ļoti labi var sajust, tagad gribu iet
pastaigāties, tagad gribu pagulēt un paklausīties mūziku, pašķirstīt grāmatu u.tml.
Nevienā brīdī nav garlaicīgi vai tā, ka nevarētu saprast ko gribās darīt.
Varēja pamanīt interesantu niansi,
ka nepatīk citi cilvēki – bijām izbraukuši pa parku ar velosipēdiem un lielākā
daļa cilvēku šķiet neitrāli – bet atsevišķi,
šķiet, izteikti nepatīk. Jūties, kā pastaigā
izvests suns, kurš pēkšņi sācis izjust intuitīvu nepatiku pret kādu nejaušu
pretimnācēju. Ar riteni braucot ļoti viegla sajūta, tā kā ričukam nebūtu svara
un nebūtu jāpieliek spēks, lai tas kustētos uz priekšu. Koordinācija un reakcijas
spēja ir ļoti laba, nevienā brīdī nav nedroša
sajūta, ka nevajadzētu būt pie velosipēda stūres. Parks ļoti skaists, neatstāj
tāda Jūgendstila estētikas sajūta.
Ar sievu daudz citādāk, kā ar draudziņiem. Daudz mīlīgāk/intīmāk. Tāda
sapņaini salda sajūta par pasauli divatā. Tiešām ļoti, ļoti, ļoti forši.
Ilgi saglabājas možums – pat pēc
14h dzīvošanās joprojām acis plaši vaļā un prāts ļoti možs. Bija ļoti grūti
aiziet gulēt, lai arī var just, ka ķermenis ir noguris, prāts joprojām skrien,
klausās visas skaņiņas, ko var sadzirdēt un ģenerē bildītes. Var just, ka viegli
aizdomāties par nepatīkamām lietām (kkādiem pašpārmetumiem, nāves nenovēršamību
u.tml.), vislaik mazliet ar prātu ir jāpiestūrē, lai neiepeld, kkādā sliktā
domu veidnē. Var just, ka apziņa pēc intensīvās dienas pieredzes ir nogurusi, bet
galvas aizmugure joprojām ir gatava skatīties bildītes un izdomāt visas
pasaules domiņas. Ļoti savāda, mazliet nepatīkama sajūta, ka visa tā zemapziņas
domu straume tik labi saredzama un neapturama.
Nākamā diena bija mazliet riebīga
– izteikta sleep deprivation sajūta. Biju gulējis vien pāris stundas, bet tāpat nevarēju
aizmigt, likās, ka vēl nākamajā dienā var kkādu neskaidru efektu novērot. Nezinu
no bezmiega, vai no narkotikām riktīga trauksmes sajūta. Nākamajā naktī bija
grūti iemigt, bet gulēju kā pēc miega zālēm – neko neatceros, neko nesapņoju –
kā ar lāpstu pa galvu.