18:10 - #Root
Biju paviesojies bērnības ciematā “Upeslejas”, ar kuru
saistās daudzas no pašām agrīnākajām bērnības atmiņām. Jau sen gribējās to
izdarīt – kopumā bija dikti vērts.
Tāda dīvaina sajūta redzēt visas bērnību atmiņu vietas,
kuras atmiņā pieglabātas kā tādas priecīgas fotogrāfijas saulainos toņos ar tumši
dzeltenu sēpijas filtru. Reālajā dzīvē, protams, viss daudz neglītāks, vai
drīzāk, bez īpaša toņa un emocionālās nokrāsas, protams, ka arī Latvijas
bezsniega ziemas krāsu palete paspilgtina šo sajūtu. Mazliet skumīgi skatīties
uz vietām, kuras likās krāsu piesātinātas un varenas un redzēt cik tās ir
parastas, ikdienišķas – bez kāda noslēpuma vai teiksmainības.
Labāk var pamanīt kkādas depresņaka iezīmes – pamestas dārza
būdiņas, nabadzīgas dzīvojamās ēkas, silikātķieģeļu katlu māju un citas lietas,
kas bērnībā likās, kā pilnīgi normāla visai pārtikušas dzīves daļa.
Daudzas lietas ir pilnīgi nemainīgas. Ar atkritumiem piemētāti
dzīvžogi, rūsas nežēloti veļas žāvētāji, nomīdīti uzkalniņi un vietējo tanšu apčubināti
stādījumi. Viss daudz maz tā, kā atceros pirms 25 gadiem. Ir vietas, kur uzcelts
kas jauns, daži koki izauguši lieli, citi nocirsti, vietām labiekārtots pagalms
– bet kopumā ļoti pārsteidz, ka vide var būt tik sasodīti nemainīga. Pie upes
augošā plūme, no kuras plūcām sārtās plūmītes izskatās tieši tāpat kā toreiz. Uzraksts
“Nirvana” uz vienas no ēkām, liekas krāsots vien pāris gadus atpakaļ, lai gan
nu jau tuvojas trešajai desmitgadei. Pat ūdenszāles upē, raugoties no tilta,
šķiet precīzi tādas pašas kā toreiz.
Viss bērna acīm skatītais liekas daudz mazāks. Kalns no kura
vizinājāmies ar ragaviņām izskatās kā mazs pauguriņš, visi attālumi liekas
daudz tuvāki un viss rajončiks kopumā tik maziņš, ka liekas varētu noglabāt žaketes
iekškabatā, lai gan bērnībā likās kā visa pasaule.
