10:35 - #TheFutureIsNow
Nu jau 3. nedēļu smēķēju elektrisko cigareti. Līdz šim biju
pārliecināts smēķētājs ~12 gadus un smēķētājs ar vainas apziņu kādus pēdējos 3
gadus. Manuprāt, ļoti foršs rīks, ko ieteiktu katram, kurš ir garā pārāk vājš,
lai vienkārši saņemtu sevi rokās un beigtu kurīt, bet gana prātīgs, lai
saprastu, ka ilgtermiņā ļuļķēt būs ļoti dārgi no dažādiem aspektiem. Manuprāt,
svarīgākais:
Pļus:
Ir daudz veselīgāk un to var just. Var labāk gulēt,
neklepot un justies vieglāk. Galva sāp mazāk, bet pārsvarā nesāp nemaz.
Protams, ka nesmēķējot nemaz ir vēl mazliet foršāk, bet električka arī
ievērojami uzlabo visa veida pašsajūtu.
Nesmird - Nesmird nemaz. Ne drēbēs, ne seja, ne
pirksti, ne mute, ne mašīnas salons. Neīstie dūmi uz mazu brīdi ātri parādās un
tad tikpat ātri arī pazūd aiz sevis atstādami tikko jaušamu augļu aromātu.
Nav nepieciešams gribasspēks - Kad nesmēķēju nemaz -
ik pa brīdim vajadzēja atcerēties, ka es nesmēķēju un sevi pārliecināt nenopirkt
cīgas. Tagad, kad gribās pīpēt - iebāz mutē elektrisko ierīci un velc - simple
as that. Nekāda iekšējā dialoga.
Var gandrīz pilnībā izmantot citus pīpēšanas labumus
- smēķēt ar kafiju, ar draugiem, ar kolēģiem, ar aliņu, pēc labas dienas, pēc
sliktas dienas utt. Dziļdomīgi un nevērīgi izpūst dūmus, vai pūst mazus gaistošus
dūmu aplīšus.
Man liekas, ka cilvēki ir mazāk skeptiski par
smēķēšanu publiskā vietā, ja tu kurī elektrisko cīgu. Un viņus var saprast – tas
nav zili-melnais degošas tabakas smārds.
Sanāk ievērojami lētāk (aptuveni 2x letāk, pat pēc
pieticīgiem aprēķiniem), kā izsmēķēt paciņu cigarešu dienā.
Elektrisko cīgu dienas laikā, kurīju mazāk kā parasto.
Un arī liekas, ka kad kādu laiku neesmu kurījis, tad kreivings pēc električkas
ir mazāk sāpīgs un edgy. Jā gribās kurīt, bet retrospektīvi vērtējot nav tās
narkomāna vibrācijas, kad izskrien uz ielas, iebāz cīgu mutē un drudžaini meklē
šķiltavas. Tiesa, ir brīži, kad var ļoti
nokurīties, jo nav jau nekur jāiet slēpties piemīztā vārtrūmē- var kurīt gultā, birojā,
poliklīnikas uzgaidāmajā telpā vai bērnudārzā. Bet tāpat kopējā sajūta ir, ka
izkurīts ir mazāk.
Ir daudz dažādu atšķirīgu garšiņu, no kā izvēlēties, kas
neļauj tam apnikt. Tas man liekās električku padara foršāku pat par IQOS, kas
arī ir ļoti ok modernās smēķēšanas rīks, bet nāk ar depresīvi smagnējo tabakas,
vai piparmētru ledeņu garšu.
Miņus:
Lielākais mīnus, protams, ir tajā, ka tu joprojām par
sevi domā, kā par smēķētāju. Tu tāpat kurī - nesmird, ir veselīgāk utml.
bet joprojām kurī. Nav tās pareizās, paštaisnās sevis pārvarēšanas sajūtas, un
kāpēc lai viņa tur būtu - jo tu tāpat regulāri ieelpo nikotīna tvaiku tikai
veidā, kas, cerams, dzīves ilgumu samazina ievērojami mazāk.
Šķidrumiņi nav nopērkami ikvienā kioskā, tāpēc
dodoties tālākā ceļā ir aktīvi jādomā, lai būtu ko kurīt. Ar elektrisko cīgu kaut
kas var notikt - viņa var saplīst, iztecēt un pazust. Mani kā smēķētāju tas
ļoti satrauc, jo tas nozīmē, ka man būs kkādā nestundā jāmeklē jauna cīga, vai
jāpērk konvencionālās cigaretes.
Kurījot ir mazliet nedabiska sajūta. Tas vairāk ir
inhalators nevis cīga, un tas nav nemaz tik mazsvarīgi kā varētu sākumā likties.
Jo man šķiet, ka lielu daļu no smēķēšanas pieredzes veido tas smēķētāja tēls,
kādu cilvēks ir izveidojis un tas elektriskajā cīgā stipri mazāk jūtams.
Džeimss Bonds, apceres pārņemts dzejnieks, strādnieks pēc darba vai izskatīga
sieviete pēc karsta pišuka - viņi visi izvēlas kārtīgu Marlboro, kas kūp indīgi
ziliem dūmiem un garšo pēc nāves, nevis kaut kādu šņācošu robota locekli, kurš
mutē pūš sintētiskus nikotīna piesātinātus banānu garšas garaiņus.
Verdikts: Iesaku ikvienam smēķētājam pievērt acis uz to, ka tas
nav “the real deal” un droši ņemt mutē 21.gs. smēķēšanas metamo.