22:59 - Lokomotīve jūras krastā
Šodien bija brīnišķīga diena. Darbā krietni pastrādāju cita darba lietas, biju tā dēvētajā zonā - un 2 -3 stundu laikā paveicu aptuveni tik cik parasti pa visu dienu, ja paralēli gurķojos. Kopīgi nobastojām darbu un devāmies uz Bolderāju, kur bija dikti glīti un varēja sajust, ka pavasaris jau savu miklo purniņu bija pabāzis ārā no aliņas. Bet ne jau to es vēlējos bilst.
Vēlējos bilst, ka beidzot biju
Bolderājas kebabā. Salasījies un saklausījies visas kebabu daudzinošās atsauksmes, beidzot varēju pats savām acīm skatīt šo leģendu.
Kebabs maksā 3e. Visas labās lietiņas tiek liktas iekšā svaigi ceptā, maizes puskukulītī un pats kebabs ir ļoti, ļoti labs - gaļa ir labi cepta un ar adekvātu sāls/garšvielu daudzumu, tomāts svaigs, kāposti kraukšķ un mertsite ir trekna un viss kopā smaržo un garšo on point.
Lai arī kebabs ir ļoti gards, tieši konteksts padara to par brīnišķīgu pieredzi. Īsā auguma vīrs ar gruzīniskiem sejas vaibstiem mazās kebabnīcas vai drīzāk kebabkioska vidū, žonglē ar maizīti, gaļu, sastāvdaļām, naudu, rokasspiedieniem un smaidiem. Lai cik noguris vai rūpesta pilns nebūtu kebabnīcas apmeklētājs, brīdī, kad vīrs iespiež viņam smaržīgo, tikko cepto maizīti rokā, uzsmaida un novēl jauku dienu, viņa sejā pazib smaids un no acīm pagurst nogurums. Kā spoža gaismiņa tumsas un rūpesta ieskautajā Bolderājas centrā, un katram, kas pie viņa ienāk, viņš mazu gaismiņu iespiež saujā - jaunam, vecam, krievam, latvietim, čigānam, bagātam vai nabagam - ikkatram. Tāpēc tas arī ir labākais kebabs Rīgā.