stranger to you

Man patīk pavadīt laiku ar cilvēkiem, bet tās stundas, kas pieder man vienai, kad varu darīt jebko, nedomājot par sekām, bija ļoti jaukas.

Bet man pietrūkst noteiktības.

Mēbeļu pārbīdīšana palīdz. Ļoti.
Kopā ar saldinātām cigaretēm, kas atgādina man par
laiskošanos šūpuļtīklā
skaidrām pludmales debesīm
vienaldzīgiem policistiem
aizbraukšanu un atgriešanos
un cilvēkiem, kas domā par domāšanu.

Bet, patiesībā, tāpat ir vienalga.

Jau divas dienas sēžu pie vienas rindiņas word failiņā un mēģinu apaudzēt ar dziļo, sirdi plosošo domu, ko vēlak ekranizētu Spīlbergs un kas ieietu vēsturē ar savu naivo, bērnišķo banalitāti, kas iegūta pēc traumas, kad tēvs neļava pirkt zemeņu saldējumu, jo plombīra bija lētāks, kamēr visiem citiem bērniem katru dienu bira pāri zemeņu lietus.


"Konkrēti dīvaini. Domā, ko gribi, tāpat nekādas jēgas."

Man pietrūkst drosmes vēlreiz mesties pretī saulei.

Pat ja šoreiz tā saka: goda vārds, es tevi noķeršu. Godīgi. Lec.

Nē. Es tev neticu. Vairāk nekad.

Nu bet godīgi. Es tevi tikai āzēju visas tās iepriekšējas reizes. Es esmu saule, kāpēc lai es melotu?

Nē.

Bet es esmu saule, es esmu pārāk skaista, lai būtu ļauna.

Nē.

Jebkurā gadījumā, tu tikko dabūji no manis vēzi.

Tēja ar nelabo pēcpusdienā.

Mani bieži pārņem doma, ka vajadzētu kaut ko saplēst. Kaut ko trauslu. Kā ziemsvētku mantiņu, vai to mazo melno fiņtikļušku, kas piestiprināta manam datoram, vai vīna glāzi. Es nezinu, no kurienes man tādas domas, bet es esmu droša, ka pagājušos ziemsvētkos saplēsu 5 mantiņas. Protams, tas neizklausās briesmīgi daudz, bet no otras puses – cik saplēsi tu? Tā ir kā spēle: spiest vai liekt kaut ko, līdz tas gandrīz saplīst; un tad vēl mazliet; un vēl bikiņ. Un tad vēl pavisam mazliet vairāk. Lai redzētu, kurš izturēs ilgāk. Azarts drošvien ir lielāka atkarība nekā varas sajūta.

Jokaini, ne? Dažkārt lietas saplīst (vai salūzt, vai sabirst) un dažkārt nē. Kad tās saplīst, protams, ir kauns, bet vienmēr arī atvieglojums. Ne jau tāds lielais atvieglojums, kas liktu mani atkārtot plēšanu katru dienu, bet tāds mazais, kas liek uzdot sev jautajumus. Vai tā ir slimība?

Varbūt es tikko izgudroju jaunu novirzes paveidu.

Drošvien, tagad es varētu līst iekšā savās domās un meklēt psiholoģiskus izskaidrojumus savai uzvedībai, un varbūt pašizārstēties. Bet... ai nē. Es jau neskaitāmus gadus meklēju atbildes savā galvā un viss, ko es esmu sasniegusi ir daudz sliktu dzejoļu un nopietnas raizes par savu raizēšanos. Liet bendzīnu ugunī ir jautri, bet šoreiz es laikam atteikšos.

Patiesībā, es drīzāk izgdrotu nosaukumu savai novirzei, nekā no tās atbrīvotos.

Galu galā, katru reizi, kad tu iznīcini kādu savu iekšējo dēmonu, tu pazaudē draugu.

Veinīgie cilvēki, kuriem ir nozīme, ir trakie. Tie, kuri trakoti grib dzīvot, trakoti grib runāt, trakoti grib tikt izglābti, trakoti vēlas visu un vienlaicīgi. Tie, kuri nekad nežāvājas un nesaka ikdienišķas lietas, bet deg kā brīnišķīgas sveces, eksplodē kā zirnekļi un pārtop zvaigznēs un var redzēt kā zilā gaismiņa pašā vidū uzsprāgst un pūlis noelšas.