stranger to you

Pēc vakardienas "Der Himmel über Berlin" morālās paģiras mani vēl nav pametušas.

Viss pārējais droši vien attiecas tikai uz šovakaru.

Cik tev, vienam cilvēkam, vispār vajag?

Un kas tev, cilvēk, ir tad, kad tu to dabū?

/Kādu dienu es ar tevi būšu draugos. Un kādu dienu es būšu mierā ar pasauli. Galu galā, man ir tikai 21.

Mani vajā vīzija. Es sēžu pie bāra letes ar glāzi rokā. Glāzē varētu būt skrūve vai kaut kas vēl šaubīgāks, bet varētu arī nebūt. Pelnutrauks man blakus ir pilns izsmēķētām cigaretēm. Garām spraucas cilvēki. Kūsā dzīvība. Bārmenis man kaut ko saka. Kāds uzsit pa plecu. Bet viss notiek klusināti. Un man vienalga.

Varbūt vajag realizēt manu vīziju? Varbūt ļauties pašplūsmai?

Negribas iet gulēt, jo es zinu, ka beigsies tā pūkainā sajūta ar svārstīgo garastāvokli un domu pavērsieniem katru otro minūti. Un bail, ka varbūt es sākšu atcerēties lietas. Ka man nevajadzēs sarakstus, trīs pierakstu blociņus, sešaas pildspalvas un tikpat zīmuļus līdzi katru dienu. Ka man apniks dziesmas ātrāk par trīsdesmito klausīšanās reizi uz repeat. Ka man savajadzēsies atbalstu.

Up-time: 38h

Ha, es šodien atmetu smēķēšanu.
Tāpēc, ja es šodien esmu pret tevi nejauka, piedosi?
Bet, ja jau es esmu pret tevi nejauka,
es drošvien tā arī gribēju.
Atruna, ne?