stranger to you

She is so very I-don't-care.

Sākumā bija debesis. Un bija Oktobra pēdējā diena un debesis bija tumšas, bez zvaigznēm un pilnas ar mākoņiem. Un debesis smaržoja kā āda, eļļa un melna gumija.

Sākumā bija zeme. Un zeme bija pārklāta ar cietām koka grīdām un lapu koncentrātu. Un mēs notetovējām zemi ar krītiņiem un spēlējām klasītes.

Un kungs to redzēja un teica, lai top gaisma, lai top draudzība, lai top pankroks.

Pulkstens nepārtraukti rāda vienpadsmit p.m. Mums nepārtraukti ir sešpadsmit. Mums nekad neaptrūkstas cigarešu un mēs vienmēr atrodam narkotikas meitenes vannasistabā un ģitāras lidmašīnās un depresijas un atkarības.

Mūsu dziesma ir "Walk Like An Egyptian" kaverversija. Svētdienās mēs atpūšamies, bet pārējās sešas dienas mēs piederam tukšajai paaudzei, jauni un traki un ļauni eņģeļi. Šogad te, nākamgad Parīzē, Holivudā, Tokijā, kur vien mūsu sapņi mūs nes.

Daži sapņi izjūk. Un daudziem ir pašnāvību rētas, gan horizontālas, gan vertikālas. Un daži eņģeļi spļauj asinis stāvvietās starp mašīnām. Un daži eņģeļi nodzen visus matus. Un daži eņģeļi man atnes smiltis no visiem pasaules nostūriem. Un es dažiem salaužu sirdis. Bet man reti ir žēl. Visiem ir sešpadsmit un visiem ir salauztas sirdis. Bet tagad man varētu būt žēl.

Bet tas kas spīd atmiņās un fotogrāfijās, ir mūsu smaidi, šķībi un balti un plati un starp apaļiem vaigiem un zem ziliem matiem un vasarsraibumiem un mirdzošām acu ēnām. Mēs rakstam dzejoļus, dzeram alu, krājam rētas, laužam sirdis un tiekam salauzti, dabūjam darbus un paliekam īsti un pieauguši un ejam uz prekšu. Bet tanī mirklī, kas dzīvo atmiņās un fotogrāfijās mēs degam spoži un esam, mūžīgi, tik ļoti jauni.

/ar ‘mēs’ es attiecos uz sevi un vēl dažiem cilvēkiem, kas šinī ierakstā saskatīja jebkādu jēgu.

Dažreiz man liekas, ka esmu Tevi izdomājusi.

Mazās, nepanamās lietas, kas izsliid pa šķirbām. Es kādreiz gribēju, lai manas acis varētu ierakstiit video un ausis reģistrētu katru garāmplūštošo skaņu. Detaljas, siiciņas detaljiņas, kā tu aizpūt prom matu šķipsnu, kas kriit tev aciis. Kā viņš nocelj neredzamu pūciņu no spilvena. Kā viņa stāv viņam tik tuvu lielveikala rindā, sekojot pa viņa pēdām ar savējām, tik tuvu, tik pārāk tuvu. mirklji, tik iisi, ka tos pat nepamana. Bet ja palaistu pasauli in slow motion, tad redzētu visu. Ja sastindzinātu ekrānu. Redzi?

Carpe diem viņi saka. Dziivo, itkā katrs mirklis būtu pēdējais. Tas ir tik nogurdinošs uzdevums. Piemēram tagad, sēžot te, rakstot. Kas man paiet garām?

Lesson number one: you have no clue.

All you need to make a movie is a gun and a girl.

/popkorns. popkorns brokastiis. mazais bērns manā galvā atkal uzvar.

Es nebiju gatava tam, ka vasara beigsies, jo šī vasara bija pilna ar medniekdesiņām, zilām debesīm ar pūkainiem mākoņiem pāri ezeram, jūrām, vējā sajauktiem matiem, manas draudzenes pēdām smiltīs. Mēs visi piedzērāmies un nosauļojāmies un vēlu nācām mājās. Es valkāju kaklasaiti un nopietnu smaidu, un vienreiz pa visām reizēm man patika mans darbs.

Šovasar visi nomira. Tā bija vasara pilna ar bērēm.

Bat nodaļas pa vidu bija nodaļas par jaunību. Mēs apreibām un pastaigājāmies pa vēsturisko centru, kas likās kā ceļojumi uz Marsu. Mēs negājām gulēt un klausījāmies vecus ierakstus un runājām par to, kas padara mūs mirušus un, kas padara mūs dzīvus. Mēs griezām matus un izmaksājām smukiem puišiem kokteiļus un stāstījām jokus, kurus neviens nesaprata un neviens nezināja kā uz tiem atbildēt un es fotogrāfēju bez jēgas un attīstīju matētas bildes un līmēju tās pie savas sienas.

Es nebiju gatava tam, ka šī vasara beigsies, un varbūt tieši tāpēc esmu optimistiska par nākotni: pastaigas caur sarkanām un dzeltenām lapām, sāļas ādas garša saburzītos palagos, aizdotu t-kreklu atdabūšana, grāmatas, filmas, saule manā logā. Vasara bija lieliska un rudens ir tik skaists. Es gaidu ziemu.