stranger to you

Vakarnakt man bija atklāsme sniegā. Viss, par ko es spēju domāt, bija: kaut būtu kāds, ar ko tanī visā dalīties. Kad es biju maza, es vienmēr biju vairāk vai mazāk viena, bet nekad neapzinājos vientulību. Tagad man liekas, ka noteikti skaistuma brīži ir jāsvin ar skūpstiem, un zvaigznes vienmēr spīd spožāk, ja tu jūti kāda elpu ceļamies un krītam zem tavām rokām.

Jā, laikam var teikt, ka es biju nedaudz vīlusies par to, ka sniegs atturēja mani no tevis.

Vakarnakt es sāku pārlasīt Mazās Sievietes miljono reizi. Uzrakstīju mīlestības vēstuli. Jutos silti kā saule. Kad šorīt mazgāju matus, rožu aromāts pacēlās virs manis un atklāsme bijā kā revolūcija manā galvā, bet es nestāstīšu jums, ko es atklāju, jo meitenēm ir jābūt dažiem noslēpumiem. :)

let it snow let it snow let it snow

40 tonnas kokosriekstu skaidiņu aiz mana loga

Šādi es uzskaitu lietas:

Šis ir lietu stāvoklis: laiks ir skaists un es ar prieku izietu pastaigāties, bet ir pavisam auksts, pat manā tik siltajā un pūkainajā mētelītī un šallē un baltajā beretē.

Šīs ir lietas, pret kurām esmu alerģiska: ananāsi, penicilīns

Šādi var atbraukt pie manis: tilts, labais pagrieziens, kreisais pagrieziens, tilts, kreisais pagrieziens

Šīs ir manas agrākās un spilgtākās atmiņas: man mugurā ir pūkaina zila pidžamma ar bltu rāvējslēdzi pa vidu un es košļāju savas gultiņas redeles un tās garšo nedaudz skābi. Ir agra vasara un mani vecāki ir izajuši pastaigāties un nenāk atpakaļ un es jūtos nekam nederīga un jauna.

Šīs ir filmas, ko es plānoju noskatīties pa nedēļas nogali: Fear and Loathing in Las Vegas, Fight Club, Once Upon A Time in America

So es klausos: Bjork

Šīs ir lietas, kas ir jānopērk: piens, jogurts, augļi

Šie ir cilvēki onlainā, visi away, away, away: Alise, es, Ost, Mārcis

Šis jau paliek dīvaini: sapņi par burkāniem, sapņi par spīdīgām biksēm, sapņi par izpletņiem

Naktī kabeļtelevīzijā dažkārt mutes aizbīdās no ritma kā vecās kung fu filmās, bet es esmu pārliecināta, ka savā pusmiegā tu to nepamanīji.

Ja tev bija gairlaicīgi, es tevi nevainoju, man arī bija, mēs ar lielāko prieku būtu paspējuši uz kādu filmu, aizgājuši vakariņās, apsmējuši dažus pieminiekļus, izveidojuši sniega kapsētu. Bet taisnību sakot, es baidījos no savas ģimenes, no pazīstamās izgāšanās, pat 1 am. “Jūs abi atkal staigājāt visu nakti”. Un man ir apnikuši peiļāvumi, dusmas, vainas sajūta. Bet tas nenozīmē, ka es esmu pietiekami drosmīga, lai kaut ko mainītu.