stranger to you

no Top 100 filmām esmu redzējusi 9.
ko tas par mani pastāsta?
ko tu par mani domā?

Jūraszvaigzne bija izcila, garas skropstas un šauras plaukstu locītavas. Kad viņš runāja, viņa lūpas bija biezas un viņa smiekli nekad nebija dabiski. Tas bija pirms diviem gadiem, kad mēs sēdējām ceļmalā, zālei skrāpējoties gar mūsu potītēm, bet man liekas, ka tam bija arī kaut kāds sakars ar šo gadu, tas nemiers viņa balsī. Jo šis gads bija nemierīgs, nelīdzens, ar šaurām plaukstu locītavām. Aizmirsti par mērkaķa gadu, 2004 bija jūraszvaigznes gads. Un es biju nelaimīga, kad tas sākās un es dusmojos. Dažas lietas nekad nemainās, dažas mainās.

Šogad, pēc katriem diviem mēnešiem es atvēru acis un atrados pilnīgi citā kosmosā. Manas rokas bija nejūtīgas, aukstas un bija dienas, kad es nekad nepacēlu telefonu. Tik un tā, vienmēr likās, ka es smejos par kādu, nevis ar kādu. Bet tomēr gaisā bija aromāts, kas bija kaut kas starp mentola cigaretēm un kokvilnas t-krekliem. Un bija ilgi, pārpildīti skatieni, kas nekad neko nenozīmēja un nekas nekad netika atrisināts, bija tikai padošanās. Bet, kad es padevos, es pieņēmu lēmumu smaidiīt un sapņot un atzīt, ka es nezinu, kas ir Pareizi vai Labi, bet es es zinu kā ir justies laimīgai. Un ja es dejotu un mīlētu savus draugus kā tad, kad biju maza, tad varbūt es iemācītos dzīvot nekļūstot Skumja un nekļūstot Traka visu laiku.

Es daudz lasīju, un es uzzināju, kuriem cilvēkiem var ticēt, ka viņi atnāks uz kafijas randiņiem un piezvanīs. Un es uzzināju, ka reizēm draugi pārvācās un aizbrauc, un arī tas ir labi, jo viņi ir laimīgi. Un tu nevari nevienu piespiest ar tevi dejot katru nakti zem laimas pulksteņa, tāpēc tu vienkārši ceri, ka tad, kad jūs būsiet kopā, jūs degsiet spoži un viņi arī to sajutīs. Jo beigu beigās, tikai tam ir nozīme.

Un es biju laimīgāka nekā jebkad agrāk, kad uzskrēju virsū dažiem cilvēkiem, vai arī viņi uzskrēja virsū man, atkarībā no skatpunkta.

Tiku 2. kursā, tiku skūpstīta, rakstīju dzejoļus un ceturdaļu romāna. Labs gads, kopā ņemot.

Es esmu nogurusi no visām maskam, kuras es valkāju.

Es nosaukšu grāmatu “Puiši un suņi”. Ta būs riebīga pret puišiem un laba pret suņiem. Visi vai nu iemīlēsies, vai atmīlēsies, jo kaut kā savādāk būt nav iespejams un manā prātā nav vietas baltām skaņām.

Pirmais suns bija Princis. Man bija trīs, kad viņš nomira un es iedomājos kā viņš uz pakaļkājām kāpj pa milzīgām vertikālām trepēm debesīs.

Pirmais puisis bija Edijs, kurš dzīvē bija kā enģelis, kā mazie amori gleznās ir enģeļi, resni un rozā, ar lokainiem matiem. Tas, ko es atceros par Ediju ir, ka viņš valkāja Supermena apakšveļu. Tas, ko es par viņu atceros ir, ka viņa istaba bija kaila, visur ciets, tumši lakots koks un uzlīmes gultas galvgalī. Tas, ko es atceros ir, ka viņa apakšzobi bija šķībi, kad viņš smaidīja un ar pilnu pārliecību teica, ka visām meitenēm ir utis.

“labi, bet tādā gadījumā medusmēnesī es došos viena,” es atbildēju.

Kaut kad, starp pieciem un astoņiem gadiem Edijs dabūja brilles un kļuva skumjš un kāpa pats pa savām trepēm. Pēdējo reizi, kad viņu satiku viņam bija mazs puika, viņš bija noskuvis savas enģeļa lokas un kļuvis par policistu.

Droša nāve. Kad mēs cīnījamies, es vienmēr uzvarēju. Enģelis un supermens vienā personā, meitenes uzveikts.

Ar nākamo nebija kā ar citiem, nebija alkohola. No sākuma bija dzeltena japāņu mašīna ar rūtainiem sēdekļiem, tad orandžš džips, tad viņš nopīpējās līdz nāvei. Cigaretes, marihuāna, viņa masīnas vienmēr smirdēja pēc dūmiem un bendzīna un manām kajām vienmēr bija auksti. Mēs kopā skatījāmies filmas un tad viņš nomira. Viņš bija tāds kā hipijs. Viņš pazina māksliniekus. Kāds viņa draugs uzzīmēja viņu pa virsu Zvaigžnu Karu plākātam. Varbūt jūs to esat redzējuši. To, kur Lūks tur savu gaismas zobenu virs savas galvas, pārāk blonds un muskuļots, manuprāt.

Kad es biju maza, vakariņu laikā spīdēja tāda noteikta gaisma, ko tagad nekur vairs nevar atrast. Vai elektrība bija elektriskāka 1980-tajos? Vai pasaule bija krāsainaka, biezās eļļas krāsās un neona gaismās? Vai vienkārši manas acis bija jaunas un manas skropstas vēl lipīgas, ka es redzēju nakti kā pārpildītu kosmosu? Vai tāpēc, ka toreiz biju pavisam jauna un tagad vairs neesmu, ka es to visu redzu tikai acs kaktiņā un tikai, kad esmu iemīlējusies?

Simba bija kucēns līdz kādu dienu mans brālis atstāja vārtus vaļā. Tad arī viņš pārtrauca zagt manas lelles, tieši, kad masīnas ritenis pārbruca pār viņa kaklu.

Puiši un suņi.

Tātad, vakarnakt es raudāju un jutos dumja par raudāšanu, tāpēc es ielēcu mašiinā, ne savā un bez tiesiibām, un aizbraucu prom, cauri kalniem un augstāk. Nevienas lapas uz kokiem, skaidrs skats uz debesiim un visu, kas zem tām, vesela gaismu galaktika. Es izslēdzu radio. Vieniigā skaņa - mana elpa un vienmēriiga mašiinas dūkšana.

Tas, ko es biju aizmirsusi, bija, ka dažreiz iemiilēties ir sāpiigi, dažreiz cilvēki pietrūkst. Es gribēju padaliities ar zvaigžņu galaktiku, bet es nezinu, vai tev arii tā liktos tik noziimiiga, tā kā tu dziivo kalnā, un liekas, ka cilvēki, kas dziivo kalnos, nekad nenovertē skatu.