stranger to you

cilvēki par maz runā.

stāv triis cibiņi izkaisiiti uz vilciena pieturas un nedaudz vēlāk arii vilcienā, un nesarunājas. un universitātē, nu jau citi cibiņi, arii nesarunājas.

varbūt tā ir mana vaina.

Samulsinos, nepārtraukti.

Par cilvēkiem. Viņiem nepietiek ar to, ka viņiem kaut kas izdodas. Viņiem vajag, lai citiem neizdodas. Katru reizi, kad draugam kaut kas izdodas, es nedaudz nomirstu. Un nav jau tā, ka dzīve ir viena nolādēta lieta pēc otras. Tā ir viena un tā pati nolādētā lieta atkal un atkal. Bērnībā bija savādāk. Bērnība bija valstība kurā nekad neviens nenomira. Tas ir, neviens, kam bija kāda nozīme.

Par sevi. Es nemāku pateikt cilvēkam, ka viņš man patīk. Es pat emailā nevaru to pateikt. Mocos. Un es nemāku stāstīt cilvēkiem par labo,ko esmu izdarījusi, par mērķiem, kurus esmu sasniegusi. Cik vārga cilvēka dvēsele – spoguļaina domu peļķe. Es aizveru acis un visa pasaule nomirst. Es atveru tās un viss atdzimst. Nepietiek ar to, ka tev ir salauzta sirds, jo visu sirdis ir salauztas tagad.

Es nekad nebūšu slavena. Mans vārds nekad nebūs uzrakstīts uz izkārtnes Tiem, Kas Dara Lietas. Es neko nedaru. Kādreiz es grauzu savus nagus, bet tagad es nedaru pat vairs to.

Tēja bija tik mierinoša.

/Lūdzu dodiet man labu padomu. Es apsolos tam nesekot.

šim droši vien nebūs nekādas jēgas, kad to izlasīšu, kad būšu izgulējusies.

šobrīd es jūtu divas lietas.

Viena ir nogurums.

Otru es tā īsti nevaru nodefinēt. Tai ir kaut kāds sakars ar laiku. Dalītas personības. Uz mirkli, noticēju, ka man vairs nav vecvecāku, līdz piezvanīja mana mamma un pateica, ka viņi ir atgriezušies.

Tas nozīmē, ka laikam būtu jāsteidzas arvien ātrāk ātrāk ātrāk. Bet mēs nekustamies. Limonāde no zaļām stikla pudelēm un lietus kā fotogrāfijās, aizsvīduši logi, vēl jo vairāk, kad mēs zīmējām savas dzīves uz tiem. Un tad var paskatīties uz kādu un smaidīt par spīti degošiem ķermeņiem un bērniem ar aizspiestām ausīm citur pasaulē, domāt, ka tas ir mirklis, kas turpināsies cik vien ilgi es dzīvošu, ka laiks nekustas, jo tas ir vairāk nekā es.

Es biju aizmigusi, pirms pamanīju, ka ir decembris.

šodien braucu mājās, laimīga un uztraukusies, un piedzērusies. Uz mirkli, laiks bija kā vajag, debesis bija kā vajag, gaismas tumsā bija kā vajag, mūzika bija kā vajag. Un bija lietas, ko es gribēju vairāk nekā es jebkad biju gribējusi, vairāk ka miljons vēstuļu ziemassvētku vecītim.

[mana monitora priekšā ir papīra lapa uz kuras es uzzīmēju divas figūras sirds vidū pirms vispār paguvu apdomāties. Ar smaidīgām sejām. Tam arī ir sakars ar to kā es jūtos.]

Divdesmit minūšu klusinātu atvainošanos, pārraidītu pa gaisu. Pirms simtpiecdesmit gadiem cilvēce nebija filtrs uzlādētiem attēliem un tekstiem uz ekrāna. Viss bija tukšs, kluss. Šodien, mana draudzene smaida kautrīgi, mazi amoriņi lūpu kaktiņos. Viņa balss ir raupja un nemierīga. Divdesmit minūšu klusuma.

Es pasaku visvarāk, kad nesaku neko. Tas ir vienīgais brīdis, kad no manis ir kāda jēga, vienīgais brīdis, kad elpoju.

Pamodos viena, ar spokiem puišu vietā, lēna sāpe mugurā, aizvien pieaugoša bungu skaņa starp ausīm. Tagad, kad drudzis ir atkāpies, tagad, kad esmu uzrakstījusi visas savas kļūdas, ar piezīmēm, ar nolocītiem stūriem, tagad, kad es neatceros, ko es teicu pagājšnakt, kad es atstāju asaru plankumus kā iededzinātus caurumus uz klaviatūras, tagad es varu noliekt galvu un pateikt paldies visiem, kas man pietrūkst (cilvēkiem londonā, cilvēkiem parīzē un cilvēkiem nedaudz zem un tieši aiz manām ausīm), visiem, kas ir tepat, paldies zupu nesējiem un sāpju mazinātājiem. Un paldies manam kaimiņam, kas skandina tehno trijos naktī, tik skaļi, ka manas sienas trīc.

Jā, es centos būt ironiska.

/rīt dodos uz ameriku. Kaut ko atvest?

tas ir tā kā tas ir, un tas ir tā, un tas arii ir tā, un ja tu tam blakus noliec karoti, tas paliek liidziigs un tad bija gaisma, un tas viņai atgādināja to, un viņai tas patika.