stranger to you


December 25th, 2004

x-mass noskaņas @ 07:53 pm

es nekādā gadījumā neesmu reliģioza meitene. es neticu ne paradīzei, ne ellei, bet es ticu, ka dzīvot šeit uz zemes ir tas labākais, kas var būt.

es saprotu, ka tas baida cilvēkus.

bet mani uztrauc, ka tad, kad kāds nomirst cilvēki saka: "viņš tagad ir labākā vietā". pieņemsim, ka paradīze ir. paradīze bez kara, ar tikai jaukiem un mīļie cilvēkiem, bez problēmām un ar neskaitāmiem pūkainiem zaķīšiem. Ja tā būtu Tava mūžīgā dzīve - katra diena līdzīga otrai, darot kādu jauku, laimīgu lietu - vai Tev neliekas, ka vienā brīdī Tu vienkārši izbesītos? es jā.

neskatoties uz faktu, ka dažas dienas ir sliktākas par pārējām, ka dažkārt es atsitu kāju pret krēslu un staigāju ar zilumiem 2 nedēļas, ka dažkārt pienākumu ir vienkārši par daudz, man tomēr liekas, ka šī dzīve ir vienreizēja un es pat nonāku tik tālu, ka saucu to par Paradīzi.

mums pieder izvēle, mums ir emocijas, mēs varam darīt, varam mainīt, būt. mēs varam kāpt un krist - cik aizraujoši tas ir? dzīvei nav jābūt perfektai - tai ir jābūt dzīvei. dzīvot.

esmu dzirdējusi visdažādākos minējumus par to, kas notiek ar mums, kad nomirstam. es pieņemu, ka notiek tieši tas, ko tu vēlies. es vēlos piedzimt no jauna. reinkarnēties. dzīvot vēlreiz. just katru emociju, izmēģināt jaunus ceļus, iemācīties jaunas lietas, satikt jaunus cilvēkus, piedzīvot brīnumainus mirkļus un tumšas dienas. cilvēka dzīve.

cilvēki man teiks: "tas ir tik naivi, sveshiniek" vai "tev viegli runāt", bet īstenībā tas arī ir vienkārši. mēs pārāk visu sarežģījam.
 
Poink | !

December 21st, 2004

(no subject) @ 07:44 am

Pūdercukurs uz zemes, violetas debesis, kas pazudina daudzstāvu mājas aiz loga. Viss tik kluss. Šodiena ir karstās šokolādes diena.

Kaimiņi slinki karina varavīkšņainas virtenes, lai izgaismotu salavecīša ceļu. Es atzīstos, ka esmu vainīga, jo pastaigājos pēc saulrieta un lūrēju svešu cilvēku logos, lai uzzinātu kādas ir viņu dzīves.

Vai tu tici ziemassvētku vecītim?
Kāda ir tava jaunāgada apņemšanās?
 
Poink | !

December 20th, 2004

(no subject) @ 12:33 pm

Es esmu 90% ūdens. Es esmu 21 grams dārgakmeņa. Mākslīga, bet tāpat dzirkstoša gaismā.

Pēdējās dienas bija kā kolāža no saplēstām fotogrāfijām, pikseļotiem smaidiem, un mūzikas ciparu formā, nelegāli, bet tikai labās dziesmas, protams.

Es atgūstos. No kā? Nu, es nekad jums neesmu stāstijusi par savām literatūras lekcijām, par kaimiņiem, par dubultām atstarpēm, 2,5 centimetru malām un tā tālāk, un tā tālāk.

Fiziski un emocionāli iztukšota. Viss, ko es vēlos, ir atgulties dīvānā ar dažiem romāniem un dzejoļiem un mūziku fonā, kaut ko no manas pagātnes, varbūt zinātnisko fantastiku, varbūt pēcpusdienas bibliotēkā, varbūt kaut ko iemācīties, varbūt griezties dzejā.

Ziniet, es pāgājušogad uzrakstīju vairāk, nekā jebkad kopš 12 gadu vecuma.
 
Poink | !

December 18th, 2004

(no subject) @ 06:09 pm

piecas dienas:

septiņas filmas (no tām triis forumā)
triis pasākumi
divas ieskaites
viens eksāmens
nezināms daudzums alkohola
un cigarešu
četrdesmit septiņas izgāšanās (and counting)

viena salauzta sirds (mana)


/es jau neko sliktu nedaru. es tikai gribu spēlēties.
 

forever @ 02:59 am

Vai Hollijas kaķis viņai piederēja? Vai arii viņa piederēja kaķim?

Vai arii viņs bija āfrikā, mežoniiga kā maza meitene un apmaldiijusies, un viņas vieniigās mājas bija viņas sirdii, un viņas sirds bija pasaules karte, un noteikti viņa bija vientulja, bet, bet... ?

Tu vairs neievēlies pēc skropstām. Es vairs neievēlos pēc vilcienu sliedēm. Tas ir traģiski, pat ja laimiigi traģiski.

Vai driikst nogalināt ciniķi? Vai tas ir taisniigi? Vai mēs piederam viens otram, un mūsu dziives ir trauslas veidos, kurus mēs labprāt neatziitu?

Vai dziive tiešām ir kā grāmatās?

Vai arii tā driizāk ir kā filmās?