stranger to you

Vakarnakt man bija atklāsme sniegā. Viss, par ko es spēju domāt, bija: kaut būtu kāds, ar ko tanī visā dalīties. Kad es biju maza, es vienmēr biju vairāk vai mazāk viena, bet nekad neapzinājos vientulību. Tagad man liekas, ka noteikti skaistuma brīži ir jāsvin ar skūpstiem, un zvaigznes vienmēr spīd spožāk, ja tu jūti kāda elpu ceļamies un krītam zem tavām rokām.

Jā, laikam var teikt, ka es biju nedaudz vīlusies par to, ka sniegs atturēja mani no tevis.

Vakarnakt es sāku pārlasīt Mazās Sievietes miljono reizi. Uzrakstīju mīlestības vēstuli. Jutos silti kā saule. Kad šorīt mazgāju matus, rožu aromāts pacēlās virs manis un atklāsme bijā kā revolūcija manā galvā, bet es nestāstīšu jums, ko es atklāju, jo meitenēm ir jābūt dažiem noslēpumiem. :)