stranger to you

Ja cilvēks jūk prātā, vai viņš to zin?
Es sevi lēnām pazaudēju. Ja vien tas jau nav noticis.
Man vislaik likās, ka eju pa apgaismības, patiesības, brīvības un rokenrola ceļu. Jā. Nē, es drošvien kaut kur nepareizi nogriezos. Kaut kā. Vai tam vispār ir nozīme?
Būsi mans draugs? Uzklausīsi mani? Lai arī esmu aizrijusies un vārdi nekad nesanāk tādi, kādus es tos gribu?
Varbūt es nemeklēju draugu, varbūt es meklēju kaut ko, kas man parādītu ceļu atpakaļ pie manis.
Bet tad man liekas, ka tā nevar, ka viss vienkārši virzās uz priekšu un, ja arī tu mēģini sakārtot visu kā tas bija agrāk, tomēr sanāk savādāk.
Es negribu līdzjūtību. Es negribu apskāvienu. Patiesībā, man nepatīk, ka man pieskaras.
Es esmu nogurusi. Un es gribu būt spējīga pateikt, ka esmu nogurusi.
Es gribu pateikt, ka negribu te būt.
Es esmu nesakarīga.
Gandrīz vienmēr.

Es esmu briesmīgi, briesmīgi bēdīga.

Iespējams, mans pirmais stāsts, aptuveni 1990. gadā.


Reiz dzīvoja briesmonis. Puisītis viņu nosita. Briesmonis iegāja viņa istabā. Puisītis gāja mājās. Tad bija rīts. Viņa mājā bija viņa draugs. Draugs ar viņu jauki spēlējās. Viņi gāja uz parku uz šūpolēm.

Viņi redzēja briesmoni. Puisītis viņu nosita. Tad viņi gāja drauga mājā ar briesmoni. Viņi redzēja smuku meiteni. Viņa teica, ka viņi arī ir smuki.

Tajā naktī briesmonis bija skapī.

Puisītis apēda briemoni un tad viņam bija slikti, un tad viņam bija jāiet gulēt. Tad bija rīts un liels putns atbrauca apēst puisīti. Puisīts noslēpās un aizbēga.

Viņam ļoti sāp vēders.

Puisītis skatās filmu un iznāk lācis un viņu apēd.

BEIGAS.

Triis nedeeljas visa pasaule kaa matu feens puuta karstumu man tieshi sejaa. Shodien pirmo reizi liist un celji ir paarveertushies upees. Cikaades ir radiijushas pieradumu un tagad pietruukst. Es loku dreebes un kaartoju graamatas, visam jaasalien somaas.
Un es domaaju, cik relatiiva lieta ir maajas.

Mana lielaakaa probleema ir, ka es iemiilos paaraak vienkaarshi. Es iemiilos it visaa: lietusgaazees, valstiis, pilseetaas, filmaas, ainavaas, fotograafijaas, cilveekos, sveshiniekos, bebjos, vaardos, graamataas, dzejoljos, rakstniekos, rindkopaas, mirkljos. Celjos, pa kuriem braucu, trotuaaros, pa kuriem eju, iemiilos. Viss ir gjeniaals, bezgaliigs, perfekts. Ko dariit?


The mind is its own place, and in itself,
Can make a Heaven of Hell, a Hell of Heaven.
-Milton, Paradise Lost