stranger to you

Es gribu iemācīties kaut ko jaunu. Ko tieši? Es nezinu. Jebko. Kaut ko interesantu. Kaut ko garlaicīgu.

Nez kā es izskatos no malas. No ārpuses skatoties virsū. Nevis manā galvā, nevis cauri manai dvēselei. Bet vienkārši tāpat. No virspuses. To, ko redz visa pasaule.

Man liekas, ka varbūt es esmu tikai mazi gabaliņi no tā, ko viņi grib. Un dažreiz es redzu savu atspulgu viņos, mazliet. Mazas lauskas no tā, ko es gribu, lai viņi redz.


/Kapēc es esmu skaista? Kapēc? Tāpēc, ka mana mamma tā teica.

Tas ir tik jokaini. Veids, kādā es pasniedzu sevi pasaulei, ir mainījies līdz nepazīšanai. Visas manas vecās fotogrāfijas ir rūpīgi pozētas, iestudētas, parasti pustumsā. Varbūt es baidījos, ka cilvēki domās, ka esmu pārāk neveikla, dīvaina, vienalga kāda.

Un tad es sapratu, ka es esmu neveikla un dīvaina, un veinalga kāda. Un nav ne vainas.

Tu mazgā savus matus, kas pinas kā nāriņai, pirksti slīd caur smaržīgu ūdeni un vēlāk atstāj nospiedumus bibliotēkas grāmatās, kas beigās smaržo kā kokosrieksti un piparkūkas, un eksotika.

Ir jau vēls. Rīt tu brauksi pa sānceļiem, bungosi ar pirkstiem pa logu palodzēm, dziedāsi līdzi radio un zīmēsi savu nākamo tetovējumu. Sāksi līdzināties savam vectēvam, kas runāja tikai par divām problēmām: degvielas izmaksām un ābolu cenām. Viņš mēdza apstāties, lai paceltu santīmu. Pēdējā laikā tu attopies darot to pašu.

Vienīgais laiks, kas pieder tev vienai, ir divas nodaļas vannasistabā un pastaigas no rīta, bet tu vienmēr ļaujies pierunāties martīnī ar ledu un olīvēm. Tu neesi tāda, kādu tu sevi biji iedomājusies: viņa ir tievāka, ar garākiem matiem, balti iešķībiem zobiem, dumjāka un perfekcionēta. Bet tu jūties diezgan pabeigta dzerot ceturto kafiju un sakot lietas, par ko citas meitenes kaunās. Un tad tu attopies ieslēdzot tālās gaismas un nerēķinoties ar sodiem par braukšanu bez tiesībām un upuriem uz ceļa.

Viens no taviem labākajiem draugiem ir aizbraucis prom uz semestri un pēc tam vēl vienu. Pārējās tavas sirds daļas ir izmētātas Ņujorkā un Mančesterā, 200 kilometru un satelīta attālumā. Ja tu izstieptu roku, tu nepieskartos nevienam, ko mīli, tāpēc tu izstiep sevi vārdos un laikā.

Ir kāds, kas ir turējis tavu roku kopš pirmā semestra. Šovasar tu pusdienoji ar puisi, ko tu nepārtraukti mīlēji caur pusaudža gadiem. Vēlāk esot viņa mašīnā, pienāca mirklis, kad, ja tu būtu gribējusi, tu būtu varējusi viņu noskūpstīt, bet tu lepojies par savu pārākumu. Tavs pastnieks ir ģeniāls un tu sūti viņam mikroskopikas mīlestības vēstules, pārlocītas trīsdesmit reižu.

Lapas ceļmalās mainās. Šonakt tu atkal negulēsi pietiekoši ilgi, bet, kad viņi tev jautās, tu teiksi, kas esi laimīga. Un tā ir patiesība. Tu esi vairāk tu pati kā jebkad, tu dziedi līdzi ‘pīrādziņ nāc ārā’ mašīnā, kas nav tava, gandrīz 21 un tik acīmredzami iemīlējusies.

Vējš steidzas pār pūkainiem dadžiem un nodzeltējušu kukurūzu, ar saviem tumšajiem pirkstiem pieskaroties visam un visiem.

Es dodos pretī sarkano burtu dienām, gadalaikiem kā veciem draugiem. Savā ziņā tas ir kā pārdzīvot visu vēlreiz. Savā ziņā es gribu atgriezties. Un citā savā ziņā es gribu ticēt, ka viss, kas vēl notiks būs daudz labāks par iepriekšpiedzīvto.