alpu dakteris

28. Aprīlis 2032

15:49

Līdz šim bijām dzīvojuši Apvienoto Nāciju burbulī, kas ir visdrošākā vieta Nairobi un visdārgākā vieta Austrumāfrikā. Te ir tik droši, ka, ja es, ejot uz veikalu, pa ceļam izbērtu zeltu, nākot atpakaļ, tas vel aizvien tur stāvētu. Kaut arī visādos drausmīgāko piepilsētu sarakstos ir Nairobi nomales, protams, Apvienoto Nāciju burbulī to nevar just, un vispār tur nigeru ir mazāk nekā vīra dzīvoklī.
Beidzot izbraucām no burbuļa un redzējām to Nairobi, kur bērni atkritumos meklē alumīniju un cilvēki kopā ar dubļos slīkstošām govīm dzīvo zem jumta, kas uzstutēts uz četrām skārda plāksnēm. Un nabadzība Nairobi ir vēl nabadzīgāka nekā visādās Dakās un Lagosās, jo, kopš šeit ir tas ANNO birojs un visādas citas starptautiskas organizācijas, Nairobi ir kļuvusi par vienu dārgu pilsētu (pārtikas iegāde ir dārgāka nekā Rīgā vai Amsterdamā), un atkritumos ir jāsameklē daudz alumīnija, lai varētu paēst, tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka cilvēki labprāt apzog un drošības pēc arī nošauj tos, kas izskatās bagāti (pirmā bagātības pazīme ir balta ādas krāsa).

Izbraucām ne tikai no burbuļa, bet arī no Nairobi un nokļuvām Kibwezi. Vienā daļā Kenijas tagad iet vaļā plūdi un cilvēku slīkst nost, bet Kibwezi ir vieta, kur simt gadu nav lijis, un izskatās kā Bovija „Let`s Dance” klipā. Uz šitiem pāķiem braucām kopā ar duru Marlēnu, kurai diemžēl nepiemetās nekāda caureja, ar Čeroguni, kas ir ūdenslietu inženieris (tad, kad mūs iepazīstināja, tad mani arī nosauca par inženieri, šķiet, tajā mirklī man ieplīsa riba), kā arī ar Česteru, kurš ir ne tikai tas Cheetos gepards, bet arī augsnes skaitļu students, kurš studē Kenijā, bet nāk no Zambijas. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz aizrunājāmies līdz laulībām un Česters gribēja noskaidrot, cik govju līgavainim jāmaksā līgavas ģimenei par precēšanos Eiropā. No sākuma man likās, ka es kaut ko nesaprotu, tad viņam likās, ka viņš kaut ko nesaprot, beigās sapratām, ka visu saprotam. Eiropā par precēšanos nav jāmaksā, Āfrikā par precēšanos pat nevar domāt, ja nedod tās govis. Nesen Čestera draugs apprecējies un samaksājis 5 govis (apmēram 2500 dolāru) līgavas ģimenei. Par mani būtu vairāk, jo esmu augsti izglītota, blonda, mūžam jauna, no labas ģimenes un attiecīgi audzināta, turklāt manas valsts valūta ir tik dārga, ka spļauj virsū eiro, dolāriem un mārciņām kā deviņdesmit septītajā Keita Vinsleta un Leonardo Di Kaprio spļāva no Titānika.

Aizbraukt prom no Nairobi bija riktīgi kruta, jo es no pilsētplānošanas rubīju tieši tik daudz, lai zinātu, ka visas lielās pilsētas patiesībā ir vienādas, un ilgāk par piecām dienām pilsētas fizikālais veidols nevar likties interesants. Pa ceļam uz Kibwezi redzēju gazeles, zebras un paviānus (šis teikums ir speciāli tiem, kas man vislaik prasa, kādus dzīvniekus esmu redzējusi), kā arī pilsētu centrus, kas sastāv no gar ceļu izliktiem kioskiem, kur var nopirkt visu, pat neapstādinot mašīnu. Tas ir tā, ka brauc, brauc un pakaļ skrien bērni ar kukurūzu vālītēm, alu, kaķenēm (ierocis, nevis mincis) un cepurēm. Tiesa, braukšanas ātrums tur ir mazītiņš, jo govis un kazas, kas torčī pa ceļiem, visu mazliet palēnina

Protams, vietējā uzņēmējorganizācija oficiāli nedrīkst mums teikt, ka tās malārijas tabletes nafig nevajag lietot, tāpēc pēc neoficiālām sarunām un eksperimentiem pati izlēmu tās atmest, jo postinora blakusefekti ir bērnu spēles, ja salīdzina ar to jobnuto malaronu. Turklāt te tie it kā afigenna bīstamie odi ir pilnīgi mīkstie – nejēdz izkost cauri drēbēm, no otras puses tomēr nav mīkstie, jo labprāt lido apkārt vieni vai visbiežāk – nevieni. Un tā ir augstākā drosmes pakāpe – nebūt vispār. Kādā neoficiālā sarunā džeks, kurš it kā bīstamajā malārijas zonā pavadījis mēnesi un nav ēdis nevienu tableti, sacīja, ka patiesībā saslimst tikai idioti. Tā kā esmu atmetusi tās jobnutās tabletes, tad var uzskatīt, ka šis būs mans intelekta eksāmens.

15:57 - šķēle valda pār keniju

Kādā saimniecībā, kur viesojāmies, saimnieki bija tik priecīgi par mūsu ierašanos, ka beigās nolēma uzdāvināt dāvanu – aiz kājām saķēra aktīvāko vistu un lepni mums pasniedza (vista Kenijas pāķos ir zelta vērtē, ja kas). Nepieņemt šo dāvanu būtu kā iespļaut kenijieša dvēselē, tāpēc vistu paņēmām, visu dienu turējām mašīnā un vakarā, kad ieradāmies viesnīcā, iedevām kalpiem šo vistu, lai no tās uztaisa mums vakariņas. (Gara acīm iztēlojos, kā trīsdesmit procentu lasītāju šajā brīdī nolemj tādus barbarismus vairs nekad nelasīt un ar tādiem barbarismiem vispār vairs nerunāt, un gara acis man rāda ļoti labi.) Vissmalkākie restorāni ir tie, kur var uztaisīt jebko, ko kungs grib. Jums kaut kāds Mārtiņš Sirmais Rītiņš vispār apdomātu iespēju kaut ko taisīt no dziedošas vistas? Ne sūda.

Kad biju aizvadījusi apmēram divas stundas kopā ar duru Marlēnu, sapratu, ka tas mani nogalina un nepadara stiprāku, tāpēc paziņoju, ka man, šķiet, pienācis laiks pievienoties Česteram un viņa augšņu zondēm, jo tas, ko viņš dara, ir daudz tuvāk tam, ko grasos darīt es. Visi piekrita un atlikušo laiku pavadīju, mīcoties gar augsni. Mīļākais mirklis, šķiet, bija tad, kad Česters nejauši ar zondi saplēsa lapseņu pūzni, par ko pūžņa rezidentes, protams, nebija pārāk priecīgas, tāpēc uzvilka botas un sāka skriet mums pakaļ. Lieki piebilst, ka visapkārt bija čakšņi, tāpēc mēs īsti nekur paskriet nevarējām, kaut arī centāmies. Kad bijām centušies apmēram piecas sekundes, Česters kā kaut kādā Rembo IV piezemējās, ar vienu rokas kustību nogāza arī mani un lika necelties. Tā visas lapsenes kā tādas duras aizbrauca mums garām, un viena paprasīja, vai gadījumā nezinām, kur palika tie divi lohi, kas ar zondi izšķaidīja viņu māju. Teicām, ka nezinām, bet, ja ieraudzīsim, ar celi iedauzīsim purnu uz iekšu. „Ok,” teica lapsene, iešņauca kokaīnu, iedeva mums pieci un aizlidoja.


Kad Česters saprata, ka varam būt labi draugi, viņš, cik vien smalkjūtīgi spēdams, apvaicājās, vai jau no sākuma zināju, ka man uz šejieni būs jābrauc kopā ar Marlēnu. Atbildēju patiesību – zināju, bet nekad to neesmu izvēlējusies. Viņš teica: „Ā.”
Vēlāk, kad Marlēna bija pabeigusi savus darbus (t.i. – četrdesmito reizi nomazgājusi rokas ar savām stulbajām mitrajām salvetēm), viņa prasīja Česteram, vai gadījumā viņam nav nepieciešama palīdzība. Šis zēns laipni atbildēja, ka palīdzību nevajagot un pats tikšot galā, tad pagriezās pret mani un prasīja: „Klau, varēsi man atkal palīdzēt?” Tas nozīmē, ka kopā bija pavadīta viena diena, un džekiem tā dura jau bija zajebala, es ticu, ka viņi mani uzskata par visspējīgāko cilvēku visumā, ja reiz spēju ar viņu dzīvot kopā. Viņiem arī likās ļoti interesanti tas, ka nečīkstu par aukstu ūdeni dušā vai kaut kādiem elektrības pārrāvumiem, tāpēc viņi painteresējās, kāpēc tā, kāpēc man pofig. Šis jautājums mani tā samulsināja (galvenokārt tāpēc, ka to uzdod divi džeki, kas paši dzimuši kaut kādās apdauzītās nabadzībās Āfrikas pāķos), ka atbildi meklēju joprojām, jo nevarētu īsti teikt, ka esmu pieradusi pie neērtībām, jo tā jau nemaz nav, man vienkārši liekas pašsaprotami, ka kaut kādā Kibwezi nebūs Reval Hotel Latvia viesnīcas, bet „pašsaprotami” jau nav nekāda atbilde uz jautājumu „kāpēc?”.

Kad atbraucu atpakaļ uz Nairobi, ar rokām izmazgāju savu darba kreklu, kurš agrāk bija bijis balts, bet nu bija ieguvis košu Andra Šķēles krāsu, jo Kenijas augsne ir tajā koši oranžajā krāsā. Izmazgāju tā, ka atkal palika balts. Un, ja es varēju izmazgāt to, tad mierīgi varētu arī atmazgāt naudu un netīras sirdsapziņas padarīt par tīrām. Šķēle, Tu zini, kā mani sakontaktēt!
Powered by Sviesta Ciba