piektdien es sapratu, ka man nepietiek naudas, lai aizietu uz radioballi. par ieeju bija jāmaksā viens lats. man tā nebija. veiksmes stāsta pirmā daļa ir tāda, ka kārlis, kurš nesen bija atradis zeltu, nolēma man izlīdzēt un īpaši norunātā slepenā vietiņā pilsētas centrā atstāja man vienu latu. ļoti nopriecājos par to, ka ir iespējams tāds cilvēks. vakarā priecīgi devos uz norunāto vietu, jau pa gabalu atpazinu to cementa gabaliņu, zem kura būtu jābūt latam, bet to pacēlu un tur nekā nebija. neveiksme! vai nu šis vai arī kas cits manu vēlmi doties uz radioballi vispār nogalināja. vakar satiku kārli un viņš par saviem pēdējiem 9 santīmiem iegādājās biezpiena sieriņu "gold and luxury". tā kā mēs abi zinām, ka telpā es vispār neorientējos, tad kārlim radās ķecerīga doma aiziet un pārbaudīt, vai tiešām esmu skatījusies pareizo vietu. protams, biju skatījusies nepareizo vietu, bet pareizajā vēl aizvien bija paslēptais lats!! uzreiz šķiet, ka šis ir veiksmes stāsts, bet ar to viss nebeidzas! nolēmām par laimes latu iegādāties divus nocenotus aliņus, un veikals "stockman" mums piedāvāja lāčplēša dzintara aliņu par 38 santīmiem. tātad 38*2=76. paliek pāri vēl 24 santīmi, par kuriem varētu iegadāties bagātīgas vakariņas. taču tad es iedomājos, ka prikola pēc jāpameklē pa kabatā vēl kāds saņķiks. un es atradu kādus 20!!! pat vairāk. tā mēs iegādājāmies katrs pa aliņam + cheetos čipsus ar kečupu (jo kečups jebkuru ēdienu padara baudāmu).
tā kā mums ar aneti šķiet, ka par texxxtiem zinām tikai mēs divas, tad mazliet pahaipošu: texti ir atgriezušies un atsākuši savu deģenerējošo un cilvēka cieņu apkaunojošo darbību.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}