11:17 - veiksmes stāsts
pēc gunčas dzimenes satikos ar savu vienīgo zviedru draugu pīteru. mums patīk dzert un jokot par pišanos, bet pisties un jokot par šmigu - NEKAD! kad bijām klāt tuvu tam, lai atvadītos, pamanīju, ka mums pie kājām mētājas prezervatīvs iepakojumā. tā kā man patīk drošība, tad nospriedu, ka tas ir izkritis no manas somas un pīters tūliņ ņirgs: "ēēēēē, pišas, pišas!" lai nepieļautu šādu situāciju, uzreiz vērsos pie viņa: "tas tavējais, ja? ja? ēēēē, pišas, pišas!" pīters apgalvoja, ka nē, nē, noteikti pati pisies un tas ir Tavējais. nolēmu, ka izkritušais prezervatīvs kādreiz mūžā noderēs, tāpēc nolēmu to pacelt, aprgiezu otrādi un secināju, ka tas noteikti nav mans. arī pīters dievojās, ka tas neesot viņa, kas nozīmē, ka šis ir veiksmes stāsts - atradām uz ielas prezi! turklāt nevis kaut kādu, bet gan tādu ar uzrakstiem "love", "true love", "true love waits", "romance". nospriedām, ka esam līdzīgi kā divas ūdens lāses, jo, izrādās, ka abi divi bijām domājuši, ka prezis izkritis no personīgās somiņas. bet arī ūdens lāsēm ir nelielas atšķirības - es esmu mazliet romantiskāka, tāpēc nospriedām, ka prezervatīvs pienākas man. bet reāli man jau nav pimpja, tāpēc beigās to atdevu kārlim.
11:48
šīs nedēļas kultūras programma rauj jumtu nost. ne jau tāpēc, ka mētra aizvakar esot piedzērusies un vēmusi. nē, jo pliku pimpi tik un tā nav redzējusi. neizdevies ceļojums.
mana kultūras programma ir pārbagāta - pirmdien paspēju laikā visus darbus, jāatzīst, man palīdzēja tas, ka galvā visu laiku skanēja laura reinika dziesma "skrienu". par savu aktīvo darbību saņēmu adekvātu atalgojumu, kuru devāmies noēst garšīgos suši un nodzert. oficiāli paziņojām, ka šis ir romantisks vakars divatā, un tas bija pietiekoši, lai birziņš nenāktu mums stāstīt par šleseru un viņa piedzīvojumiem slepenajos maskavas geju klubos. "ko tad vakar svinējāt?" tā mūs sagaidīja krogā otrdien. jāatzīst, ka bijām pārsteigti par to, ka šampanieša pudeles iet mums pa priekšu, bet nenoliegsim, ka mums bija, ko svinēt: metaformas, kā arī fakts, ka tagad kārlis ir menedžeris ļoti slavenam cilvēkam - man. izārdījām krastiņa grāmatnīcu, jo viņš necienīgi par mani bija izrunājies viņdien.
jāsvin bija arī otrdien. gunčas dzimenē biju pieprasītākā meitene visā alūksnes zaļumballes estrādē, bet vislabākais dziedātājs bija klerks. kārlis tagad ir profesionāls fotogrāfs, tāpēc man ir bildes, kur izskatās, ka sūcos ar kaut kādiem džekiem, kas nekad nav bijusi taisnība. struncis palīdzēja nonākt pie secinājuma, ka nekad nedabūšu džeku, jo krutie džeki, kas man ir blakus, ir mani izlutinājuši. gribu džeku, kurš gatavo kā gunča, runā kā struncis un aizstāv kā kārlis. dienu vēlāk sapratu, ka ir vēl trakāk - viņiem visiem kaut kādā mērā ir spēja runāt, gatavot, aizstāvēt, tāpēc man tagad jāizvēlas viens no viņiem. džeku, kurš gatavo man vajag noteikti, kaut arī struncis uzskata, ka to iemācīšos pati ar laiku: "sirsniņ, tad, kad Tev blakus būs džeks, pret kuru Tu jūti īstu siltumu, Tu no olas tādus ēdienu taisīsi, nu, tādus ēdienus!" te jāpiebilst, ka regulāri, pārsitot olu, daļu tās pildījuma es noleju uz galda, bet gunča gatavo tik labi, ka pats prot dēt olas. kaut arī kārlim biju runāt biju paguvusi pamācīt vien kādu stundu, viņš vakarā jau paspēja nokārtot eksāmenu uz 10, apmēram vienu stundu pavadot, kādam džekam (kurš, ja kas, labi dejo) stāstot visu par politiku - tostarp arī faktus, kas nekad nav bijuši tuvu patiesībai, bet pārliecība un izteiksmes veids - 10!
šķiet, kompānija anete+naurīts+elīna+kārlis jau bija dubultrandiņš, un uz deju grīdas sapratām, kā ir jādalās pāros. tā kā naurītis, dejojot ar mani, pamanījās pārsist man lūpu, bet kārlis ar aneti viens otram kāpa virsū, zinājām, ka anetes pirms pāris nedēļām pieņemtais lēmums precēt naurīti ir pareizs.
kārlim ir ļoti smuki draugi, bet viens no viņiem ir arī izteikti paranoisks. mārtiņs k mirklī, kad kārlis jau bija pie miega vārtiņiem, pēkšņi pielēca kājās un prasīja, vai mēs tagad sūcamies. atbilde ir tāda, ka pieklājīgi guļam un nesūcamies. "ko tad Tu dari? laizi viņai pakausi? es dzirdēju skaņas!!!!" tā notika vēl vienu reizi, un es sāku vilkt paralēles starp mārtiņu un mana tēva vectēvu, kurš zem gultas glabāja cirvi, jo naktī nākot tumšie spēki.
12:26
vakar biju lnt priekšvēlēšanu debatēs. jāatzīst, ka nevienā koncertā, kuru esmu apmeklējusi sapņu fabrikā, nav bijusi tāda murcīšanās un grūstīšanās.
svarīgākais iemesls, kāpēc gribēju iet, bija pliners, kuram it kā vajadzēja uzstāties, bet laikam vakar bija tā diena, kad pliners pakaļā aitu plēš pilsētā, kurā piedzimst vējš, tāpēc viņa vietā bija ieradies mistrofanovs no mistrofanov`s master banda. kalniete bija sviests, jo atnāca ar zaļu segu, nolika to malā, tā arī neizmantoja, bet labāk būtu iedevusi man. paskatījos uz visiem purniem, secināju, ka tā tīri pēc sejas vissmukākie ir šķēle un ušakovs. visnesmukākā bija kalniete. pirmkārt, mana iedzimtā šovinisma dēļ, otrkārt, varēja kaut vai man paprasīt, ko vilkt mugurā un kā sataisīt matus (es apzinos, ka man tajā mirklī bija piesvīdušas drēbes un netīri mati, bet mani neviens nefilmē).
prieku sagādāja ne tikai pašas debates, bet arī zālē notiekošais, piemēram, orgasmiski "jā!!!jā!!" pēc katra šķēles teikuma. tas man ļoti atgādināja kārļa skalbes pasaku "kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties", tieši to, kā kaut kāds vadonis stāsta, kā kaus cūku, tās tauki tecēs pār mūsu apaļajiem vaigiem un mums nevajadzēs celties augšā, lai ar pimpi pabakstītu debesis, un visu dzirdēto laimīgās zemes iedzīvotāji sagaida ar gavilēm un plaudē. iespējams, ka tā tur nemaz nebija, bet es domāju, ka bija.
protams, mazliet bija žēl visvalda lāča, kurš visticamāk neredzēja skatuves malā novietotos ekrānus ar sekundēm un līdz raidījuma beigām nebija izpratis debašu tehniku. no vienas puses - tas laikam ir normāli, ja cilvēkam ir 86 gadi (precīzi nezinu, bet gribētu zināt), bet sūtīt uz debatēm kādu, kas iežēlina publiku ir lameness of the north no partijas puses.
visvairāk man nepatika kalniete, pirmkārt, mana iedzimtā šovinisma dēļ, otrkārt, tāpēc, ka viņa nesmuki izskatījās, treškārt, tāpēc, ka viņa visu laiku atstaja aizvaintas kundzītes iespaidu un es čista jutos vainīga viņas priekšā par kaut ko.
gandrīz apraudājos (skaidrā), kad līdaka atvainojās mitrofanovam par jautājumu, vai mitrofanova master bands grasās atcelt pvn treniņbiksēm un semočkām, un sapratu, kāpēc mitrofanovam tāds uzvārds - viņš mani reāli padarīja mitru.
tā var jau dirst, ka šķēle no kukuļa tālu nekrīt, bet arī no runas mākslas nodarbībām pārāk tālu nav bijis, ko es kā jaunā, perspektīvā publiskās runas pasniedzēja vērtēju augstu. alekša māsīca mēģināja sacīt, ka tas viņu kaut kādā ziņā nepadara krutāku par citiem, kas ir pilnīgas muļķības, jo tas viņu padara krutāku par citiem runas spējas ziņā.
mīļākie joki bija lāča stāsts par konkrētiem skaitļiem, nevis progresivitāti, kā arī ušakova precizējums par to, ka tāds un tāds džeks, kurš kaut ko ne tā izdarījis, ir no pll, nevis no sc. un jautājuma nevietā noraidījums ar "sori" un rokas mājienu arī ir kruti. tiesa, šis mājiens nestāv pat klāt šķēles viena pirkta mājienam, ar kuru momentā var nogriezt vai uzgriezt savus reliģiskos fanātus, kas visticamāk pirms raidījuma ēduši viagru un šņaukuši amfiku. negribētu teikt, ka viens no viņiem bija jānis siliņš, jo, kad prasīju, kur palikušas maizītes, viņš neatbildēja, jo ar tik pilnu muti nav iespējams atbildēt, mute bija tik pilna, ka tajā nebūtu vietas viagrai.