[23:06:45] ..Just Enny..: es sapņoju šodien murgu. Un vienu no galvenajām lomās spēlēja Toma vadītāja Linda, kura gan neizskatījās pēc Lindas, bet viennozīmīgi tā bija Linda :D
[23:07:07] Lunaro Toms ICe - Linda Stīrija: sapņoji murgu!
[23:07:12] Lunaro Toms ICe - Linda Stīrija: nice!!! |-(
[23:07:17] Lunaro Toms ICe - Linda Stīrija: par mani
[23:11:19] ..Just Enny..: Ideja bija tāda, ka vai nu es ar Lindu taisos pavadīt visu atlikušo mūžu kopā vai kkā tā. :D
Es iepazinos ar visu tavu ģimeni un tev dīķī pie mājas dzīvoja krokodils, kurš vēlāk mums visiem uzbruka. :D Un..
es vēl atceros tādu visai kutelīgu ainu, kuru es labāk negribētu atcerētos. :D
Mēs kko ņēmāmies un tu mani smagi uzbudināji. xD Un tad nākamais kadrs, ka tava māsa (tev ir māsa? :D ) kko ņēmās ap manām biksēm.
Vēl nākamais kadrs -- man pēkšņi nedaudz zem nabas ir parādījies krāniņš ar puķītēm (kā ribbed prezervatīvi, tikai dabiksi puķītes uz krāniņa xD )

Un tad jā.. tas krokodils visos izraisīja paniku. Tu kkur pazudi ar savu māsu. Un tikmēr mana ģimene un kl.biedrs (Iskrovs) gatavojās to zvēru likvidēt, aizdedzinot kkādu egli un iegrūžot to tam zvēram virsū. Tad kad viņš pusidiotisks uzmetās tai eglei virsū un drusku aizsvilās un taka nomierinājās, pie krokodila (ar ļoti ļengenām kājām un atkritušu atpakaļ galvu) pieskrien mans klasesbiedrs un purina viņa kājas un sauc "ō kāds mīļumiņš, o kāds mīļumiņš"... Un tad krokodils atkal atver savu muti, grib kost.. un mēs visi atkal skrienam uz izpostīto māju slēpties un glābties :D

Jautājums viens --> Par ko domā mana zemapziņa? WTF :D
Pamodos 8os vakarā panikā. Nesapratu vai ir rīts vai vakars, vai man jāiet uz darbu vai jāguļ, kāpēc neviena nav mājās, nedeg gaismas un nestrādā TV? Viss kluss un tukšs.

Pēc šī sapņa var uztaisīt kādu šausmu filmu. Esmu par to pārliecināta.

Šī diena bija izcila savā izcilībā. ^.^
Es zinu, ka atgūt nokavēto ir grūti un nezinu vai iespējams, bet es centīšos. :)

Un es satiku Didzi. ^___^ *stulba caca* Bet esmu tiiiiiiik priecīga. Un nu jā.. vispār pasaule šķiet super-truper-kruta..

Būtu tagad laiks iet mācīties un saraut. rīt tomēr sanāk diezgan traka diena, bet.. man tāds slinkums, tāda nevēlēšanās kko darīt.
1diena: KD Kult.v; KD Krievu; KD Ķīm. + Kika-AG sāk. [Izdarīts! + Satikts Mošķis uz mirkli].
2diena: KD Lit + Nemr'. [KD Lit nobastoju. Nemru gan satiku. Un Didzi arī. ^^]
3diena: Bez īpašiem pārdzīvojumiem skolā. + Ar Tomu uz "Alisi". [Done. Filmai nebija ne vainas. ^^]
4diena: KD Matem; KD Fizika; KD Inform1. [Matem uzrakstīts; Fizika - nē; Informātika 1 ir]
5diena: KD Fizika2; KD BEPs. [Fizika ir, BEPs nav. Toties daudz, daudz miedziņa]
6dien & 7dien: Darbs. [Ir.. *huh*]

Vispār, šis laikam bija viens no pēdējā laika labākajiem pasākumiem. ^^
Forši no sākuma līdz pat beigām.
Satikt tik daudz jaukus, foršus, sen neredzētus cilvēkus, saprast, ka tomēr vēl pagaidām neesi ārā no tā visa.. ^^
Tekilas dzeršana.. ņam, ņammm..
Emociju lādiņš viennozīmīgi jūtams un tās sarunas mani ik pa mirklim atkal caurvij.. Un.. uhh, ir tik saodīti labi, ka pēc šī pasākuma viss tā sakārtojās pa plauktiņiem un dzīve iekrāsojās stipri spilgtās krāsās kaut uz mirkli.

Toms ir viens ellīgi labs sarunu biedrs un tik daudz domu pavedieni nu uztaustīti, kas liek uz dzīvi paraudzīties nedaudz citā gultnē.. Būs par ko padomāt, par ko pafilosofēt.

Iešu gulēt, nāk miedziņš.
Skolas radītās bezmiega naktis atstāj smagu robu manā "domāšanās" robā.
Brengulis vismaz ir ar mani un nedaudz atčillo prātu, vienlaikus atklājot, ka šovakar mācīties nevajag, bet gulēt gan.

[03:22:17] ..Just Enny..: jākļūst par valodnieci un jāievieš tāds vārds. >.<
[03:22:27] ..Just Enny..: latviešu valodā citādāk trūkst tādu
[03:23:41] Sindra (Bens): jā kā tad! Prieka puļķis mums jau ir.
[03:23:55] ..Just Enny..: prieka puļķis? o.O
[03:23:57] Reinis no ICe (Sintija): džoistiks?
[03:24:15] ..Just Enny..: ..Just Enny.. rēc

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai pēc 3 litru tumšā alus izdzeršanas, tas organismā būtu pilnībā pārstrādājies (alkohola koncentrācija asinīs būtu apmēram 0 promiles)?
* 3-4 stundas.
* 6-9 stundas.
* 15-20 stundas.

Nu man ir jāzin nevien tas, cik ātri alko koncentrācija asinīs iziet no organisma, bet arī cik promiles dod konkrēti tumšais alus. o.O Vēl varēja marku konkrēti pierakstīt un sazin kādus vēl apstākļus.. Jebal acē!

- Grūta dzīve, ne?
- Garas trepes!
- Garas gan.

Mani allaž smīdina šāda veida iepazīšanās. xD

Agrāk es neizjutu tik daudz skaudības. Agrāk man tik daudz kas nederdzās. Tagad.. vienkārši laikam ir citi laiki.
Gribu alu, smēķēt, nodoties miesaskārēm un vispār būt citam cilvēkam!

Nu tādi sapņi, tādi... Pamostoties jādomā par kādiem sviestiem mana zemapziņa domā, bet tai pat laikā jādomā, ka nemaz nebūtu tik slikti nepamosties.
Ja vakar tas bija klases - icē sajaukums - skolas medmāsa zaļiem matiem - Paeglīša labvēlība - totāla nodzeršanās - Arnolds vs Dāvis. o.O
Tad šodien tas bija daudz kas romantiskāks, skaistāks. Tas bija par mani un Didzi. Par dejām tāpat vien, par vecām fotogrāfijām, kuru nav, par mirkli laimes, mirkli pilnības - dejā.
Un man bija tik ļoti žēl, kad es pamodos. Nudien.

Es gribu ticēt cilvēkiem. Ticēt, kad tie saka, ka būs labi, kad tie pat cenšas kaut kā nebūt motivēt. Bet ir grūti, ja atkal un atkal neizdodas, ja atkal un atkal pasaule piespiež tev atteikties no kaut kā pavisam būtiska. Es zinu, ka varbūt vēlāk nožēlošu. Es zinu, ka varbūt neies spīdoši, bet man gribas ticēt, ka, ja es no tiesas sev nospraudīšu tādu treknu, treknu mērķi - man izdosies. Pie reizes, es ceru, ka tas nebūs jādara vienai, ka man palīdzēs cilvēki.. jo es taču agrāk visu laiku viņiem centos palīdzēt un kaut kad jau būtu jānāk tam labajam atpakaļ. Un es ceru, ka tādēļ nepazaudēšu visu pasauli, to mazumiņu kas man ir. Lai gan.. ko gan es varu teikt - kas man ir?! Jo vairāk es domāju, jo vairāk man liekas, ka viss, kas man bija ticis sačakarēts līdz beidzamajam. Visu, kas man varēja būt es atgrūdu savas.. nedrošības dēļ, kaut kādu muļķīgu uzskata, lepnības pēc?!
Un viss ir aizgājis pārāk lielā pašplūsmā. Viss ir tā, lai es vairs nesaskatītu sākumu, nesaskatītu cēloni un to nelabotu, jo nu būtu jālabo viss, jāmaina viss, jādzīvo no jauna. Bet būsim jau reālisti - tā nesanāks, tā nevarēs, dzīve nedod otru iespēju. Ja esi izčakarējis šito - tad vai nu samierinies vai kļūstu par kājāmgājēju bez atstarotāja. Un baigi stulbi, ka jāizvēlas tikai starp šīm divām iespējām. Jo man prasītos trešo. Tādu.. savējo.

Vispār ir slikti. Un es arvien nevaru saprast - kāpēc. :/

Es atradu Bullshita & Biankas sapostošanas.
Es atradu Njurkas & Sevija dažas sapostošanas.
Es atradu Njurkas profilu, un, Viv, viņai tiešām bija brūni mati :D
Nemaz nerunājot par dažnedažādos ICē pirmā gada notikumus..

Es atradu to mapi, kur man stāvēja visas, visas bildes atsūtītās uz vecā kompja. Es atradu tās, kuras mēs, neatceros vairs kas, sūtījām kā gadsimta neveiksmīgākās. Un vispār tik traki, traki daudzko atradu. Atradu 7ās klases domrakstus un visus savus vecās skolas projektu darbus un referātus, uz kompi taisītos špikerus, pamācības mājas darbos.
Un es tā skatoties domāju - es tiešām biju cits cilvēks.
Un es tiešām nesaprotu vai šī skolas maiņa mani iespaidoja tik smagi, ka esmu tagad tāda palikusi. Un laikam jāsaka, ka ir... Es nezinu kāda es būtu, ja būtu palikusi I-ciemā, bet.. šitais viss pasākums kā vidusskola man nenāca par labi. Pat ja visu šo laiku es domāju, ka nāca.
Un lai gan ir priecīgi brīži, ir vairāk tā-nekā.

Es tā iedomājos, cik ļoti, ļoti sen es esmu bijusi aizkadrā. Un man tas vairs nepatīk, man nepatīk neeksistēt, nepatīk dzīvot. Es gribu elpot, es gribu smaidīt, es gribu apskaut, mīlēt dzīvi tādu, kāda tā ir.. Bet cik es skatos apkārt, cik redzu, cik jūtu... man šķiet, ka labā paliek arvien mazāk.
Un tās sievietes vārdi tik nepārliecinoši, tik dziļi.. pilnas nožēlas un nekā vairāk. Bezjēdzība par savu dzīvi. Un man tik ļoti, ļoti bail, ka man būs tāpat. Vai, ka man jau ir tāpat.
Un tai pat laikā, šeit, guļot mājās pilnīgi vienai istabā, es mirkļos iz dienas jūtos labāk, nekā kad esmu uz brīvām kājām. Šo šeit ir tie trakie, trakie cilvēki, kuri 6ajā datumā mielosies ar tequilu, kuriem es tad aiznesīšu torti.. Un man beidzot ir sajūta, kas tas būs labs notikums, ka tas būs notikums, kuru es neļaušu sev sabojāt. Un arī ne kādam citam. Man vajag tikai vienu dienas laimi, lai sajustu dzīvību! Vienu dienu miera un piepildījuma, lai zinātu, ka ir vērts. Vienu pierādījumu, ka tas ir īsts.

No vienas puses tik ļoti, ļoti gribas tikt atkal uz pekām, redzēt cilvēkus, iziet izvēdināt galvu, uzpīpēt un iedzert alu. Gribās strādāt, atkal justies kā cilvēkam. No otras - tik ļoti, ļoti negribas iet uz skolu, negribas neko tādu darīt. Varētu vnk sēdēt mūžīgi pie kompja, skatīties filmas, klausīties mūziku, smieties čatā un rakstīt tai stulbajā forumā, kurā arvien esmu iestigusi kā purvā.
Nezinu ko darīt.

Arvien slima. Arvien naktī paguļu niecīgas stundiņas, jo visu laiku jāceļas un ar kko jāapstādina neapstādināms klepus. Kavēta skola, lielāki parādi, arvien lielāks `atā, atā` jāsaka dzīvei un izpriecām būs vēlāk.
Nu, nekas, draugi, bija forši jūs pazīt! Tiekamies pēc eksāmeniem! xDD

Šodien manai vecajai kaimiņienei aprit 100 gadu. Mūsdienās grūti iedomājams vecums.
Atklāti sakot, es pat nespēju iedomāties kā viņa tagad izskatās. o.O
Ja nebūtu slima, aizbrauktu ciemos - paskatītos. tagad atliek tik iztēloties.

Gandrīz līdz nelabumam jāklepo. Nāsis pilnībā ciet. Ne smaržas jūtu, ne ēdot paelpot. :D Vispār tizli, ka mute vislaik jātur vaļā. xD
Gribu ārā. Pie cilvēkiem. uz Darbu!

Naktī praktiski negulēju. Bija bail nosmakt. No rīta secināju, ka ir nevien klepus, bet arī pazudusi balss.
Tagad, sapotēta ar zālēm pilna, balss lēnām sāk atgriezties, bet paranoja no nosmakšanas arvien nekur nav pazudusi. Damn it. >.

Tad kad tā jau ir problēmas visās jomās, sāk streikot arī veselība. Nice, nice, nice.. Pilnai laimei pietrūkst kādas klavieres uz galvas.

*ierakusies mācībās*
*cenšas neizklepot kādu gabalu no mandelēm*
*cenšas nedomāt par 2dienu, līdz kurai tik daudz kas jāpadara*