23 Februāris 2010 @ 13:33
Labrīt, mosties dzīvei.  
Nu tādi sapņi, tādi... Pamostoties jādomā par kādiem sviestiem mana zemapziņa domā, bet tai pat laikā jādomā, ka nemaz nebūtu tik slikti nepamosties.
Ja vakar tas bija klases - icē sajaukums - skolas medmāsa zaļiem matiem - Paeglīša labvēlība - totāla nodzeršanās - Arnolds vs Dāvis. o.O
Tad šodien tas bija daudz kas romantiskāks, skaistāks. Tas bija par mani un Didzi. Par dejām tāpat vien, par vecām fotogrāfijām, kuru nav, par mirkli laimes, mirkli pilnības - dejā.
Un man bija tik ļoti žēl, kad es pamodos. Nudien.
 
 
( Post a new comment )
Medical Division[info]seila on 23. Februāris 2010 - 15:48
Mūsu zemapziņa miegā mēdz izstrādāt brīnumu lietas :D
(Atbildēt) (Link)
[info]william on 23. Februāris 2010 - 17:30
Man pamosties vienmēr ir žēl, jo tas nozīmē arī līšanu no gultas ārā. :D Ok, viena bija special reize, kad es baigi škrobojos pamostoties.. :P
(Atbildēt) (Link)