06 Septembris 2008 @ 01:23
 
Pasmaidīt mirkļos tādos kā šajā.. Jā, laikam man ir raksturs un nemaz neesmu tik vāja. Vai arī manī ir pārāk daudz tāda, kas neļauj sabrukt. Bet varbūt, ka jau esmu sabrukusi, tikai to vēl neapzinos.

Divas interesantas sarunas. Sarunas, kas nemainīja neko, bet iedvesa ko... nebijušu? apziņas līmenī.

Pirmā saruna, kad sirds dauzās un iestājas kas līdzīgs pārkinsonam, bailes.
Otrā - mierīgi uztverama, raisot dusmas, līdzjūtību un atkal bailes.
Mainītas lomas.

Dzīve nav vienkārša - tik daudz es pati apjēdzu. Un dzīve nav tāda, kāda es to gribētu. Daudz krāsaināka kā gribētos, kas varbūt pat ir labi. Bezjēdziga? Arī tā.

Nepārtrauktais rinķis ar vienādu scenāriju, bet dažādas lomas. Vienreiz tu spēlē galma dāmu, citreiz nabaga zemnieku. jebkurā gadījumā iznākums ir līdzīgs

Saprasties bez vārdiem. Nīst savu gļēvumu. Neriskēt un neiegūt. Nespēt aizmirst.

Tu pats veido savu dzīvi un neko nenosaka liktenis.
 
 
( Post a new comment )
birch[info]birch on 7. Septembris 2008 - 09:34
Pēdējā rindiņa gan man liekass ir pretēja īstenībai... Ja Tu ej pa ietvi un Tevi notriec mašīna - pats vainīgs, vai tomēr liktenis tā bija lēmis?
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Ķirsīts[info]sveces_liesma on 9. Septembris 2008 - 22:13
vainīgs šofris, kad kaut kādu iemeslu dēļ tev uztriecies virsū.
Tāpat kā ar nākotni - tādu tu veido pats. Kaut ko darot, kaut kur esot īstajā mirklī, īstajā vietā.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)