Man ir pazudusi/nav atrasta māju sajūta.
Negribu savā mājā, gribu prom. Allaž vieni un tie paši jautājumi jautāšanas pēc, pat nesadzirdot atbildi. Rieb-jas..
Kāpēc mani pārņem tik stulba sajūta vienmēr?
Jā, naktīs man patīk. Esmu vienīgais cilvēks visā mājā, kas neguļ. Skatos televizoru un izliekos, ka neesmu, atslēdzoties no domām, no dzīves.. dzīvojot tam vienam mirklim, lai skatītos kādu filmu, kas ierauj savos dialogos, intrigās, sižetā. Nav nearvienu jārunā, nav neparko jādomā. Vien truli varu skatīties televizoru un pie viņa arī aizmigt - kādas filmas vidū vai beigās - un no rīta pamosties, kad visi ir prom. Cits darbā, cits vēl nez kur.
Vien puspliki strādnieki skraida pa sētu un būvē to šķūni, jauc nost veco. Sēta nu izskatās tik plaša. Jele.. Kāpēc šķūni nevarēja nojaukt, kad biju mazāka? Nebūtu mātes puķu dobes tik lielos kvantumos un viņa tā neārdītos par pāris nolauztiem rožu kātiem, sanāktu ritīgi labs futbola laukumiņš. [drīkst taču pasapņot un pa-kunkstēt.. Vismaz te].

Arvien domāju par viņa vārdiem, par savām acīm, dvēseli un visiem citiem murgiem. Ko cilvēki redz, kad ieskatās manās acīs? Man pat gribētos to noskaidrot, kaut intereses pēc. Un, cik cilvēki maz ir ieskaitījušies man acīs? - šis būtu vēl jaukāks jautājums. Man jau liekas, ka es vienmēr novēršos. Ātri, tā, lai kāds neizzin manas domas, neredz jūtas, neredz patieso vājumu, kuru tik ļoti cenšos noslēpt, jo ticu, ka to visu tur var redzēt. Diezgan nožēlojami allaž izlikties par kādu citu - Labāku, stiprāku, vienaldzīgāku.. vai nav vienalga - un tomēr būt tam vienam no vārgākajiem, nevarīgākajiem, nedrošākajiem cilvēkiem, kas kā jau visi baidās spert kļūmīgu soli.

Domāju par vārdiem, šodien izteiktajiem. Cik jocīgi, ka kāds pamanīja, ka kāds izteica skaļi. Tāds sīkums, varbūt, aizmirsts uzreiz, tikko kā vārdi bija izskanējuši, bet man ne... Brr.. Lika pasmaidīt un aizdomāties.

Cilvēku nesaskaņas. Kāpēc tik bieži iestājas `man-viņš-ir-apnicis`? Kurā mirklī tas iestājas? Kad kāds izdara kādu kļūdu?
Ko cilvēki saka aiz muguras viens otram.. Brīžam riebjas. Riebjas kādam pieksrist un tādējādi nostāties tā kāda pusē, lai gan patiesībā, negribu nostāties neviena pusē. Pēc šādiem izteikumiem, pāris vārdiem, man uzreiz liekas, ka esmu nostājusies uz nestabila pakāpiena. Par mani ar tā runā? Droši vien. Neesmu jau nekāds pārcilvēks, vien parasts mirstīgais ar saviem niķiem, mīnusiem un nez ko vēl.
Īstenībā, šādi tērzējot par otra netikumiem, mīnusiem, sliktajām īpašībām, raisās nepatika, riebums pret aprunājamo (kaut uz sekundēm divām). Tāda kā netieša pamudināšana otram domāt tāpat. Un Voulā - garīgais atkal ir čupā. Brīžam saprotot, ka runa iet par tev mīļu cilvēku un citreiz tādēļ, ka saproti, ka otram ir taisnība un, ka tu esi visu laiku domājis tāpat, vien ar to samierinājies, pieradis, licis sev pašam to aizmirst.