Pasmaidīt mirkļos tādos kā šajā.. Jā, laikam man ir raksturs un nemaz neesmu tik vāja. Vai arī manī ir pārāk daudz tāda, kas neļauj sabrukt. Bet varbūt, ka jau esmu sabrukusi, tikai to vēl neapzinos.

Divas interesantas sarunas. Sarunas, kas nemainīja neko, bet iedvesa ko... nebijušu? apziņas līmenī.

Pirmā saruna, kad sirds dauzās un iestājas kas līdzīgs pārkinsonam, bailes.
Otrā - mierīgi uztverama, raisot dusmas, līdzjūtību un atkal bailes.
Mainītas lomas.

Dzīve nav vienkārša - tik daudz es pati apjēdzu. Un dzīve nav tāda, kāda es to gribētu. Daudz krāsaināka kā gribētos, kas varbūt pat ir labi. Bezjēdziga? Arī tā.

Nepārtrauktais rinķis ar vienādu scenāriju, bet dažādas lomas. Vienreiz tu spēlē galma dāmu, citreiz nabaga zemnieku. jebkurā gadījumā iznākums ir līdzīgs

Saprasties bez vārdiem. Nīst savu gļēvumu. Neriskēt un neiegūt. Nespēt aizmirst.

Tu pats veido savu dzīvi un neko nenosaka liktenis.

No rīta pamosties un secināt, ka nekas nav bijis tikai sapnis. Heh. Es pat nezinu vai vēltos, lai tā būtu, lai tas būtu tikai sapnis.
Arvien ir tizli un maybe nu ir tizlāk kā iepriekš, bet.. vismaz no galvas viena lieta ir ārā - likt zināt.

Šodien jāiet uz darbu, bet es negribu. Jau atkal es neko negribu. Sēdēt mājās un nedarīt neko. varbūt atkal izlikties slimai?
Lai kā man negribas iet prom no Māra un Alda, Rozas, Madaras, otras Madaras, Lindas u.c. cilvēkiem, neliekas, ka kas cits atliek. Iestājies dzīves panīkums, gribas tikai miegu. Gulēt, gulēt, ar cerību nepamosties vai pamosties iepriekšējā gadā.

- Ko Tu darītu, ja tev būtu iespēja atgriezties laikā tikai vienu vienīgu reizi? Ko tu mainītu? -
Mana atbilde uz šo, lai kā gribētos teikt, ka tie būtu divi gadi back, bet es nevaru. Esmu priecīga par to kā ir tagad un štrunts par to, ka nelaimīga piedevām. ;D

Edit: Es kā vienmēr izdomāju ko ģeniālu. Hāāh. Tagad tikai tas jārealizē un es no darba būšu prom viens-divi. ^.^

Edit2: Man kļūst slikti no šokolādes. Šokolāde allaž man ir palīdzejusi grūtos mirkļos, bet laikam no rīta viņu saēsties nav ieteicams. xDD

Edit3: es nevaru iziet 6o klasi. Bļah. stulba esmu .

Iet uz darbu ar domu uzraxtīt atlūgumu ir viens.. Otrs, ja Māris tev pavēl (nu to var intrpretēt arī šādi) palikt.
Saruna ar Jāni bija forša (vispār, viņš tāds jauks cilvēks).
Redzēt Alīnu tikai pa gabalu (ļoti koķetējošu, plivinošu un visādā citādā ziņā trulu) ļoti spārda pa nierēm. Bez tam, ja man viņai gribētos ieriebt (tā, ļoti, ļoti) man atliktu tikt dabūt Jāni, kas gan nebūtu grūti (jā, jā, egoisms, egoisms). Muhaha.
Jutos šodien kā cilvēks par ko rūpējas. Pizģec, mūsdienu pasaulē džentelmeņi ir izmiruši, bet darbā viens puika tāds vēl ir.
"necel! Es pats uzlikšu", "nestaipi tak!" izrauj no rokām paplāšu jūru, kas ir nenormāli smaga, bet kuru es parasti cilāju (galu galā, esmu tak čikse ar pautiem) bet enivei tas bija - āāw.. xD Tā baigi jauki un nepierasti.
Lai vai kā, atlūgumu domāju pagaidām nerakstīt. :D Un ne jau Jāņa dēļ, bet gan.. patiesibā būtu žēl aiziet no tik forša kolektīvi (kura kopvērtējumu bojā tikai Alīna). Vēl kādu mirkli uzkavēšos tur. Vahahaā.
Rīt atkal darbs. Rokas pat nepaspēs zaudēt sinepju un sīpolu smārdu, kad jau rīt atkal es to pastiprināšu vien.

Visumā, baigi superīgs garstāvoklis. Pat brīnos, ka pēc darba jūtos kā gurķītis marinēts. ^.^