Iet uz darbu ar domu uzraxtīt atlūgumu ir viens.. Otrs, ja Māris tev pavēl (nu to var intrpretēt arī šādi) palikt.
Saruna ar Jāni bija forša (vispār, viņš tāds jauks cilvēks).
Redzēt Alīnu tikai pa gabalu (ļoti koķetējošu, plivinošu un visādā citādā ziņā trulu) ļoti spārda pa nierēm. Bez tam, ja man viņai gribētos ieriebt (tā, ļoti, ļoti) man atliktu tikt dabūt Jāni, kas gan nebūtu grūti (jā, jā, egoisms, egoisms). Muhaha.
Jutos šodien kā cilvēks par ko rūpējas. Pizģec, mūsdienu pasaulē džentelmeņi ir izmiruši, bet darbā viens puika tāds vēl ir.
"necel! Es pats uzlikšu", "nestaipi tak!" izrauj no rokām paplāšu jūru, kas ir nenormāli smaga, bet kuru es parasti cilāju (galu galā, esmu tak čikse ar pautiem) bet enivei tas bija - āāw.. xD Tā baigi jauki un nepierasti.
Lai vai kā, atlūgumu domāju pagaidām nerakstīt. :D Un ne jau Jāņa dēļ, bet gan.. patiesibā būtu žēl aiziet no tik forša kolektīvi (kura kopvērtējumu bojā tikai Alīna). Vēl kādu mirkli uzkavēšos tur. Vahahaā.
Rīt atkal darbs. Rokas pat nepaspēs zaudēt sinepju un sīpolu smārdu, kad jau rīt atkal es to pastiprināšu vien.

Visumā, baigi superīgs garstāvoklis. Pat brīnos, ka pēc darba jūtos kā gurķītis marinēts. ^.^