Vispār es gribēju atzīmēt kalendārā divas lietas.

Pirmā: Šodiena bija viena no fantastiskākajām dienām, kāda pa ilgiem laikiem bijusi. Gribētos, lai kaut vai uz pusi tādas sajūtas ir biežāk. Tas pozitīvisms, kādu dvēselē ielej Didzis ir vārdos neietērpjams. Un ir grūti atcerēties savas asaras, kad es biju pārliecināta, ka viņš pazudīs no manas dzīves pavisam.
Un tad ir Lita, kura mani aizvelk līdz futbolam, kur es sēžu un domāju - ko tie cilvēki saskata tajā -- nākt un sēdēt divreiz pa 45min, kur bumba šaudās no viena laukuma gala uz otru un vienīgie interesantie momenti ir gōli, kas ir reti, un traumas.
Nē, nē, Futbols ir jāspēlē pašam, lai būtu interesanti.
Un tad ir Viva ar Mārtiņu, ar kuriem var vienkārši sēdēt uz kaut kādām random trepēm, pļāpāt par pēdējām muļķībām un vienalga labi pavadīt laiku.
Un tad ir mājās. Suns, kurš kā psihopāts skrien, lec, kož un dara visas iespējamās muļķības, lai tu saprastu, ka dzīve bez suņa būtu garlaicīga.
Skype, kur sakrājies vesela tonna ar sarakstītu spamu, kuram tev vismaz pa diognāli jāizbrauc cauri, lai nejustos kā pilnīgs nūģis, kad puiši, kuri patiesībā nav puiši, apspriež kaut kādu tur `kaut ko`. Vispār jau parasti es sarakstēm nepieķeros, bet šitā ir jau no 30.janvāra un tas spars, ar kādu tur tiek rakstīts, nav nobeidzies. Pārsteidzoši. Pozitīvi. Visnotaļ, ļoti uzjautrinošas sarakstes. ^^

Otrā: Billija galvā pirmo reizi sanāca putra un es uzķēru, ka tas arī ir cilvēks, nevis tikai papīra zirdziņš, ar kuru es spēlējos. Es pat gandrīz sāku raudāt. Gandrīz.