surrender

dzēšu failus no datora un uzgāju skrīnšotus no sleepy hollow.





es kādreiz iemācīšos smuki rakstīt ar spalvu. kādreiz. lieku savā bucketlistā.

es vakariņās uztaisīju mājas sieru ar tomātiem, uzberot tiem sāli un paņēmu saldskābmaizes šķēli, kas ir lielākā, kādu jebkad esmu redzējusi. saldskābmaize netīšām iekrita tomātos (yaay, veiklā es) un tad, kad es ēdu, tā visa bija ar sāli un
TIK GARŠĪGI

es zinu, ka ēd rupjmaizi ar sāli, bet es nekad nebiju tā mēģinājusi.

omnomnom

ā. atcerējos, ka šonakt sapņoju par to, ka smēķēju. kā jau dzīvē, arī šajā sapnī vēl nekad to nebiju darījusi. dīvainā kārtā es neklepoju, mierīgi vilku dūmiņus (probably tāpēc, ka es jau citos sapņos esmu to darījusi, lol), izbaudīju pirmo cigareti. tāda patīkama, salda (???). kad smēķēju otro, tā bija ļoti rūgta un nepatīkama, tāda zila paciņa ar 'w' burtu, laikam 'winston' (tā gadījumā tieši nav tāda vājāka marka?). viebos, nožēloju, ka sabojāju savu nekad-nesmēķēšanu un nekad vairs nevarēšu teikt, ka to neesmu darījusi.

tad mani pamodināja mamma, un es pa galvu pa kaklu taisījos uz skolu, jo nokavēju 2. stundu un laika līdz 3. bija ļoti maz. domāju, ka nokavēju domrakstu, bet izrādījās, ka nekas vēl nebija sācies.

es nezinu kāpēc, bet mani cigarešu sapņi vienmēr liekas ļoti īsti, liekas, ka es tajos jūtu savu ķermeni, gaisu, trokšņus, īstas sarunas un domas. un tad es pamostos, it kā tikko būtu bijusi paralēlajā visumā. un esmu apjukusi par to, ka tas nebija pa īstam, jo tam taču vajadzēja būt pa īstam.

joprojām nekad neesmu smēķējusi, bet kaut kā velk. tāpēc nekadnekad nepiedāvājiet, jo es visticamāk esmu potenciālā atkarīgā.

lūk, es pat atradu ilustrāciju iepriekšējam ierakstam

man liekas, ka dienas es un nakts es ir pavisam dažādi cilvēki.

es laikam izlēmu.

tas varētu būt ļoti traki.

es laikam tomēr braukšu.

pirkšu biļeti fanu zonā.

braukšu ar fanu reisu.

lielākā daļa naudas man jau ir, tikai jāsavāc kapeikas, rīt samaksāšu par gredzenu, albumu un diploma vāciņiem, pāri paliks drusciņ, tad pielikšu klāt pūces saktas latu mamma tikko iedeva divus, nevajadzēs tērēt (varbūt kaut kad varēšu pārdot par diviem latiem vai kā) un tad sanākkk jess.

oh glob es nekad neesmu tik daudz maksājusi par koncerta biļeti. bet labāk iztērēt naudu, nekā pēc tam visu mūžu pārdzīvot par to, ka man bija iespēja un es to neizmantoju.

un fanu reiss varētu būt ok. daudz cilvēku, bet tie ir fani, un ar faniem, kas brauks fanu reisā un droši vien dziedās līdzi dziesmām, es varētu nejust tādu paniku. nezinu. koncertos es parasti atslēdzos no dzīves un man viss ir vienalga, ir tikai grupa, saplūdis pūlis un es.

es nekad neesmu bijusi Igaunijā.

billy talent

manas jūtiņas

creys

vecs, bet jā, mana dzīve vienā dziesmā http://roleykatsu.tumblr.com/post/25696749728

viena no visļaunākajām sajūtām ir apziņa, ka tu netiksi uz vienas no visvisvisvisvisvismīļākās grupas koncertu, pat ja viņi ir tikai iesildītāji.

nē, nu it kā jau varu, ir tas fanu reiss, biļete maksā Ls 47, varētu atdot visus savus iekrājumus un pāri paliktu tieši trīs lati.

ā, paga, es nepierēķināju naudu par ceļu uz Rīgu un atpakaļ. bet to, tā kā man dienu pirms koncerta ir dzimšanas diena, man varētu uzdāvināt un tad viss sanāktu.

ko es te sapņoju *iet noripot no klints*

es paskatījos uz jogurtu un nodomāju, ka labi, ka mums mājās ir slapjais jogurts. un tad es sapratu, ka tā to nesauc un tagad nevaru atcerēties, kā to patiesībā sauc. oh god nē tikai ne tās mocības

es kādreiz īstenošu plānu nopirkt visas zeķes vienā krāsā - man ir apnicis visu laiku mest ārā labu zeķi, jo es nevaru atrast tai pāri. ja vien spēšu pārvarēt savu vājību uz zeķītēm ar zaķīšiem un briedīšiem un pandiņām un tā. (tās rozā ar lācīšiem es taupu īpašam gadījumam)

zefīriņi šokolādē, ņamm.

* * * * *

kārtējo reizi tīrīju plauktus, šoreiz izmetu čupiņu ar veciem popcorn numuriem. plakātu čupiņu nesaņēmos izmest, lai gan zinu, ka man tas vecums jau ir pāri un pie sienas tādus vairs nekarināšu.
klades arī vēl joprojām nespēju izmest, jo, lai gan tās ir no kādas 9. klases, es vēl gaidīšu līdz eksāmeniem. droši vien otrdien izmetīšu bioloģiju, ķīmiju, fiziku un kulturoloģiju. pēc visa saglabāšu materiālus vācu valodā, angļu valodā un ekonomikā, vēl padomāšu par latviešu valodu. visu to kopēto materiālu ir nenormāli daudz, pat nespēju iedomāties, cik kokus esmu izlietojusi pa visiem šiem gadiem.

man gan vairs nav ļoti daudz mantu, bet nespēju arī izmest to, kas man reāli vairs nav nepieciešams. tās kastes no gultapakšas izvelku tikai tad, kad man atkal ir 'visu ārā' garastāvoklis. es varētu tās kastes izmest, neattaisot un dzīvot tālāk, nemaz neatceroties, ko tad izmetu.

es gribu būt cilvēks, kas savas mantas var salikt vienā čemodānā un kam neko vairāk nevajag. tur noteikti būtu manas mīļākās grāmatas (mazais princis, trīs Po grāmatas, dinozauru enciklopēdija, Islandes ceļvedis, mazputniņš, drakula, tunelis, remarka grāmatas, Aspazijas dzejas izlase), kur starp lapām saliktas dažas tuvinieku fotogrāfijas un koncertu un festivālu biļetes; bungu vālītes no 'bedwetters' un 'instrumentu' koncertiem; divi 'linkin park' diski; mīļāko dzejoļu/citātu blociņš; mazais, zilais plastmasas pegazs (ko bērnībā pazaudēju, bet atradu tad, kad gatavojāmies pārvākties un vecāki pārbīdīja smago ozolkoka skapi); mīkstais, zaļais kaķītis. pie čemodāna es piekarinātu sunīšpiekariņu, ko mamma sen atpakaļ uzdāvināja Ziemassvētkos, un piespraustu Latvijas karoga lentīti.



jā, man laikam ir saraksts, ko es ņemšu uz Rīgu. līdz tam vēl ir daaaaudz laika, bet nu ja iesāku prātot, jāizprāto līdz galam.


vēl jāņem dokumenti, drēbes, tehnika (dators, telefons, lādētāji, rūteris), pleds, dušas dvielis, gultasveļa (segu un spilvenu laikam pirksim uz vietas), mīļākā bļodiņa un krūzīte, gan jau atradīsies vēl kaut kas. droši vien arī saliekamais datorgalds.
vēl jāizdomā vai korķa tāfeli ņemt līdzi vai atstāt sīkajam un nopirkt sev jaunu. jo bez tās nevaru, man vajag mazu placīti, kur saspraust savas idejas un atmiņas.
ā, vēl es varētu paņemt dusmīgos putnus, jo es dzīvošu savā gultā un tad man vismaz nebūtu jāpērk spilveni.
vaaaaaaarbūt es varētu paņemt savu 5cm biezo interešu mapi un leģendas, bet varbūt ka nevajag, jo diez vai man būs laika kaut ko pētīt vai lasīt.

un es nezinu, ko darīt ar ģitāru. neiemācījos es to spēlēt pa tiem 1,5 vai cik tur tiem gadiem, kad gāju pie Austras, varbūt drusciņdrusciņ kaut kādu pamatu, bet kopumā es māku nospēlēt divarpus dziesmas un atšķirt a, c, d, g, am, em, dm un vēl dažus akordus. ja es neņemšu, man noteikti uzradīsies nepārvarama vēlme kaut ko tūlīt un tagad pastrinkšķināt. bet es droši vien neņemšu. runa ir par to, ka sīkais varētu kaut kad nākotnē iet mācīties, bet, pat ja viņš izdomātu tā darīt, ar viņa raksturu diez vai tas ilgi turpinātos, jo, ja viņam kaut kas nesanāk, šis uzmet lūpu vai aizmet to, pie kā strādājis, un jā, tas neizklausās īpaši veselīgi jebkura veida instrumentam.

nezinu arī ko darīt ar Zvēru. šobrīd liekas tāds veselāks, ja pa vasaru nekas nemainīsies, būtu žēl atstāt. it kā jau omai tāds ir Rīgā un varētu no tā dabūt un iestādīt bērņukus, bet tas ir Zvērs un citi audziņi ir citi audziņi. lol, man liekas, ka šim esmu pārāk pieķērusies.

droši vien būs smagi to visu stiept līdz mašīnai un tad augšā.


pa vasaru būs jāparevidē drēbes, ir tik daudz kas, ko nevelku (novalkāts vai apdrukas tādas, no kurām - again - esmu izaugusi) vai atlieku 'pa mājām', lai gan patiesībā visu laiku staigāju ar vienu un to pašu džemperīti.


sīkajam būs lielie prieki, kad varēs ievākties manā sekcijā un rakstāmgaldā, un sākt gružot manā gultā, kas ir tieši pretim tv.


ja skatās vēl tālākā nākotnē, man liekas, ja viss būs veiksmīgi, pēc studijām es palikšu dzīvot Rīgā, jo, nu, Liepājā ir forši un jūra un maz cilvēku un mierīgi un klusi un vējš un saulrieti, bet tur, cik nu man tāds iespaids radies, tomēr ir vairāk iespējas, vairāk visādi pasākumi un visur var nokļūt, nekratoties autobusā trīsarpus stundas un nemaksājot sešus latus turp un sešus atpakaļ.



tā, mans apcerējums laikam nu ir galā.

nosapņoju, ka mamma mani atstāja par uzraugu kaut kādam garīgi nelīdzsvarotam spsaiho killerim, kas atradās slēgtā kamerā aiz ļoti biezām durvīm. tā kamera kind of bija kaut kur cietumā, bet tajā pašā laikā - mūsu dzīvoklī. mans uzdevums bija iegādāties un dot viņam lasāmvielu. es grāmatas nepirku dārgākas par diviem latiem un man uz čeka bija jāraksta autori un pilns grāmatas nosaukums. man visu laiku bija ļoti bail. es gan pirmo grāmatu viņam iedevu bez problēmām, bet tad viņš ar mani sāka runāt, teica kaut ko par to, ka grib lasīt citāda veida grāmatas (tā bija par slepkavībām). tad es viņam uzrakstīju kaut kādu zīmīti par to, kādu tad viņš grib, pajokoju par to, ka varu viņam iedot lata romānu, bet viņam tas nešķita smieklīgi un tad man kļuva vēl baisāk. es rakņājos pa grāmatu kaudzi un nezināju, ko dot, jo visas grāmatas bija tādas smagas, redzēju kaut kādas bērnu grāmatas, bet man likās, ka tas būtu ļoti nepareizi dot maniakam bērnu grāmatas. visu laiku bija sajūta, ka viņš izbēgs un man uzbruks, ka durvis kaut kādā veidā varētu atvērties un viņš sāks apdraudēt visus. izrādījās, ka cietums ir slepens un man jāslēpj no kaimiņiem. tad, kad mamma atnāca atpakaļ, man bija tāds miers, bet arī viņa par cietumu pēkšņi vairs nezināja un es biju vienīgā, kam bija jārūpējas par maniaku un jādod viņam lasāmviela, kuru es glabāju atvilktnēs slepenā seifā.

brrr

Zvēram uz lapiņām sākuši augt bērniņi, dienas prieciņš ╰(◕ヮ◕)ノ

vācu valodā par manas atzīmes celšanu bez stāstiņa rakstīšanas iestājās klasesbiedrene, no kuras to nekad negaidītu, un puisis no paralēlklases. stāstiņš vienalga jāraksta, bet tas, kā viņi strīdējās pretī (っ◕ヮ◕)っ

es tieši gribēju, lai ķīmijas kontroldarba vidū man visa seja un galds būtu asinīs.

* * * * *

laukā ir tiešām silti un mazliet lietutiņš, kopumā tāds jauks, vasarīgs gaiss.

* * * * *

biju uzkāpusi līdz pirmajam stāvam, bet tad apstājos un nogāju līdz pastkastītei, ko neesmu darījusi jau kādu pus gadu. intuīcija mani nepievīla, dabūju rēķinu un jauno žurnālu.

* * * * *

vēsturē tomēr ielika 9, jei. bet nu tas man neko nemaina, pusgadā tāpat nesanāk.

man liekas, ka es uzrakstīju nevis ievadu, trīs galvenās daļas un nobeigumu, bet daļu no esejas par cilvēces problēmām pagātnē un nākotnē, eseju par nabadzību pasaulē un Latvijā, eseju par cilvēku populāciju pasaulē un demogrāfiju Latvijā, eseju par cilvēku atkarību no tehnoloģijām, un turpinājumu esejai par cilvēces problēmām pagātnē un nākotnē.

tūkstoš simt vārdu, varētu būt mans rekords.

es jūtu, ka skolotāja pārlaidīs acis esejai kādu pus minūti, pateiks, ka te nav nekāda filozofija, ka te nav nekāda ģeogrāfija, ka nekas tur nav konkrēti, ka neviena no manām minētajām problēmām nav derīga, ka nekas nav saistīts ar vēsturi, ka par maz faktu, ka ka viss ir par garu, ka es to droši vien esmu novilkusi no atlanta, ka es esmu galīgi jukusi, un ieliks man 7. bet nu vismaz man pašai liekas diezgan sakarīgi.

novelsim šo uz slimību, zālītēm, pārslodzi un skolas apnikumu?

*le dead*

tas efekts izgāja un eseja tālāk vairs neiet. damn.

es nezinu, kādu sviestu es šobrīd rakstu savā esejā, drīzāk liekas, ka es rakstu eseju filozofijā, ievads ir ievilcies ļoti garā apcerējumā par cilvēces būtību, nav neviena konkrēta fakta.
oh god būs jāiedod pārlasīt mātei

es tomēr neaizgāju uz skolu. bet rīt uz ķīmiju noteikti jāiet, jo pēdējais kontroldarbs.

es tagad jūtos tāda pa gaisiem. tāda dīvaina sajūta visā ķermenī, it kā tas būtu tāds smags, bet viegls, it kā tas nepiederētu man, tāds kā viscaur notirpis, bet nē. sajūta, ka tas, kas tagad notiek, nenotiek pa īstam, pieceļos un lidoju. un laikam ārā ir ļoti karsti, jo arī iekšā ir karsti, ķermeņa temperatūra man laikam nokritās normāla līdz ar theraflu iedzeršanu. un man tikko asiņoja deguns. un man tagad gribas smieties ne par ko. khihii, pie sevis smaidu, jūtos kā tāda kukū.

vai nu es esmu sazāļojusies vai arī līdz manām smadzenēm nonāk daudz par maz skābekļa.

man vēsturē jāraksta eseja "mūsdienu aktuālās problēmas Latvijā un pasaulē" un es nezinu, laikam rakstīšu par nabadzību/sociālo nevienlīdzību, demogrāfiju, bet ko vēl?? cilvēka bezspēcību bez tehnoloģijām? ziņu neskatīšanās/nelasīšana laikam neko labu nav devusi, jo es nezinu, kas notiek pasaulē? vispār tādas tēmas der vēsturē? bet skolotāja gan neteica, ka par kaut ko nevar rakstīt, tāpēc laikam rakstīšu, whatever. ko lai raksta ievadiņā, hmm.

saulīte spīd, atvēru logu, lai ienāk gaiss (ja tāds vēl laukā ir). aplēju zāli (aug kopš nedēļas pirms lieldienām), tāda savītusi izskatījās. aplēju arī Zvēru, brīnos, kā šis vēl dzīvo, ja pūst jau kādus pāris mēnešus - izaug jaunas lapiņas, nopūst apakšējās, un tā visu laiku. kādreiz bija kupls, tagad tāds garš, tievs, izskatās pēc mazas palmiņas.

* * * * *

mamma tikko pateica, ka iekš theraflu ir efedrīns, lol. un tas pats ar coldargan.

sapnī ēdu ļoti ļoti sulīgus, saldus un garšīgus apelsīnus, turpat maximā, kas atrodas Rīgā, netālu no omas. tiem bija atlaide, tur stāvēja kastu kastes, ko neviens nespēja izpirkt.

damn, sakārdināju sevi.

jūtos ļoti draņķīgi, ar temperatūru un sāpošu galvu jāvelkas uz skolu.

vispār, kāpēc zāles var izgudrot pret visu ko, bet nekur nav tādas, kas palīdzētu atveseļoties dienas laikā? vai arī ir, tikai farmācijas firmām nebūtu izdevīgi, ka mēs visi vismaz divreiz gadā vairs nepirktu neskaitāmus deguna pilienu, kakla aerosolu un karsto dzērienu pulverīšu paciņas? nu nevar būt, ka ar to ir tik grūti tikt galā. ir taču 21. gadsimts?