surrender

oma domā, ka viņai telefona saruna beidzas automātiski (nekad nenoliek klausuli).
un dažreiz ir smieklīgi noklausīties, ko viņa pēc tam ar opi apspriež

ar 12 seriāla epizodēm šodienai pietiks. ej. gulēt.

zvanīja pie durvīm, man lika atvērt, aizgāju atvērt. tur vesels bars ar sīkajiem (prasīja vai brālis ies laukā. atbildēju, ka nē).

man palika neērti, jo bija sajūta, ka pat viņi uz mani ne tā skatās.

aaaaaaaaaaaaaaaaaaah

tie ir bēēēērni, damn it, 7/8/9 gadīgi bērni.
get your shit together

Pie Tevis agri rītā esmu,
Pie Tevis vēlu vakarā,
Pie Tevis glaužos saldos sapņos,
Pie Tevis jūtos nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā –
No Tevis viss ap mani telpā
Skan simtkārtīgā atbalsā. –

Bez Tevis es kā vārīgs stādiņš,
It kā bez balsta apinīts,
Bez Tevis viena maldos, klīstu,
Kā mākonis no vētras dzīts...
No Tevis šķirta, nomirusi,
Kā ēna apkārt lidoju
Un izmisusi apkampt traucu
Vēl sapņu murgos atmiņu. –

Pēc Tevis žēla ilgošanās,
Pēc Tevis sāpes, ciešana –
Pēc Tevis kaisla izmišana
Un nerimstoša cerība
Grūst manā krūtī, krīt un ceļas,
Kā bangas strauji celdamās,
Un nevaldāmi plūst un veļas
Pār vaigiem – karstās asarās.

/Aspazija/

es aizmirsu pieminēt, ka eksāmena pēdējās minūtēs man skaļi sāka rūkt vēders un es knapi noturējos, lai nesāktu smieties. kodu lūpā, bet vienalga smaidīju.

es nezinu kāpēc man likās, ka ir svarīgi to uzrakstīt, bet tas mazliet pacēla manu skumjo garastāvokli.

es gribu negaisu. pie pērkona dārdoņas un lietus ir vieglāk iemigt.

ēdu, ēdu saldējumu.

nosalst rokas, atbalstu šķīvi pret pledu (man tāds pūkains).

pabeidzu ēst saldējumu, šķīvi vairs nevaru dabūt nost

tik draņķīgs laiks, ka man pat seriālus vairs negribas skatīties (￣∩￣)

klausīšos evanescence un rīšu saldējumu

reiz atkal pienāk tāds brīdis, kad manas grāmatzīmes ir pārpildītas līdz nelabumam un es atkal taisu lielo tīrīšanu. tas izpaužas tā, ka es tās vienkārši sakopēju un sametu savā slepenajā forumiņā, kur jau stāv čupām tieši tādu pašu postu. es pat nezinu, kāpēc tā daru, jo tāpat nekad vairs neuzklikšķinu ne uz vienu no linkiem. un es nezinu, kāpēc es vispār kaut ko lieku grāmatzīmēs, jo arī nekad neko neklikšķinu. pārsvarā gan viss pārpildās tad, kad taisu prezentācijas, bet tad es visu vienkārši izdzēšu.

un man arī nepatīk, ja man datorā ir daudz lieku failu (bet ir), tāpēc visu sametu iekš mega (man nebūtu žēl, ja tas viss pazustu) vai izdzēšu. atmiņas taupība man laikam palikusi no laikiem, kad man bija dators ar 5 gb atmiņu, no kuras puse bija aizņemta ar datoram vajadzīgajiem failiem. un es tā gadiem dzīvoju un tīri labi iztiku (tiesa, es visu laiku par to žēlojos).

tomēr man ir brīvi 394 no 680 gb, tāpēc nevarētu teikt, ka būtu tik taupīga.
mūzika - 10 gb, bildes - 41 (????? nu jā, koncertu mape vien 26), video - 98 (man ir žēl dzēst mīļākās filmas un seriālus, kuru ielādēšana prasījusi vairākas stundas. un man ir visas adventure time sērijas, smuki sakārtotas mapītēs pa sezonām, sanumurētas, ar visiem nosaukumiem, tāpēc nope, nekādas atkritnes), downloads - 75 (man pēc divu nedēļu lādēšanās beidzot ir visas 6 seriāla sezonas, 52 gb), dokumenti - 2.

un uz desktopa man ir tikai mapīte 'mew folder' (atsauce uz kaķiem).
man skolā deg acis, kad prezentējot skolotāju datoros vai informātikas kabinetā ieraugu visu ekrānu pilnu ar mapītēm un failiem. un tad es esmu bič, jo sagrūžu visu 'dokumentiņos' (tad, ja ir bildītes, tad pie bildītēm). un tad programmu saīsnes salieku horizontāli pa krāsiņām, vairākās rindiņās. atkritni noslēpju skolas logo vietā (tapeti bez paroles nevar mainīt, uzlikts ir skolas logo uz ļoti oranža fona). tizli, ka nevar izdzēst tādas, ko neviens nelieto, tam arī vajag administratora paroli.

google chromē uz grāmatzīmju joslas uzmetu googli (esmu pārāk slinka, lai vienmēr rakstītu) un 'spoku' vēsturi (mēs tāpat sākam kaut ko darīt tikai otrās stundas vidū un man nav ko darīt, jo savos publiskajos un nepubliskajos profilos es skolā neeju, tāpēc lasu par sērijveida slepkavām un besos pie katra 'interesanti/pārsteidzoši/neticami/dīvaini/jocīgi/šokējoši/nedzirdēti/neredzēti/maz zināmi/nezināmi fakti' virsraksta).

es tomēr pēc piecu stundu mājas kārtošanas (izrevidēju skapi un izmetu kaudzi ar drēbēm, arī veco kedu pāri, tāpat arī saplosīju fizikas un ķīmijas klades) un izdancošanās pie billy talent, kad vairs nebija atlicis nekā, ko darīt, pēc 'tad, kad būs 54, zvanu' un skatīšanās ekrānā, kad beidzot pienāca tas laiks, piezvanīju.

saruna ilga 3 minūtes, jo viņš bija svinībās, bet tas vienalga bija jauki un priecēja teksts 'tas patiesībā bija negaidīti, paldies', lol (izklausījās priecīgs).

tātad, tas man prasīja tikai trīs dienu prātošanu un piecu stundu emocionālu noskaņošanos (sabrukumiņus un tā).

tagad es gribu smieties un raudāt (labā nozīmē) vienlaicīgi.

un es skaļi dziedu līdzi un atkal taisu tās tizlās kustības un situ ritmiņu

es nevaru nospiest zvanīšanas taustiņu. fakin nevaru. stulbā kaza, mļe. fakin nospied un miers. bet nēeee, nēeee, tev vajag kārtot māju, iet dušā, elpot svaigu gaisiņu, kārtot drēbes, iet pēc vitamīniņa, bet ne zvanīt. stuuuuulbene.

fakin iešu raudāt
tikai es nevaru paraudāt, mļe.

varētu ieskriet sienā
tikai tas tāpat neko nemainīs.

zb jau. zēēēē bēēēē.

uzminiet, par ko es rakstīju eseju AHAHAAAAAAAAAAAA *spļauj varavīksnes un visapkārt vienradži, un no mākoņapakšas izlien valdemārs ar alunānu pie kreisās un baronu pie labās rokas*

'jaunlatviešu devums latviešu nācijas izveidē'

ja godīgi, es nemaz nezinu, kādas bija pārējās, jo tas bija pirmais, ko ieraudzīju, apgriežot lapu (kad saņēmu lapas, tēmas neskatījos, lai nekristu panikā un spētu koncentrēties uz 2. daļu).
man bija 65 minūtes laika, lai uzrakstītu 3 jēdzienus (no kuriem es vienu aizmirsu izmantot esejā, tāpēc tas droši vien ir mīnuss), aizpildītu tabulu cēlonis - fakts - sekas, viss reiz trīs (es aiz steigas piemirsu, ka to visu sāka Valdemārs, nevis Alunāns, īstenībā diezgan smaga kļūda), un uzrakstītu eseju (kurā ir tā pati kļūda reiz divi, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar to, cik draņķīgi man likās, ka būs).

eseju sanāca pārsniegt par kādiem 60 vārdiem, bet nebija laika, lai ko labotu, un viss likās derīgs, tāpēc nemaz nezināju, ko svītrot, atstāju kā ir. man vēl ceturtdaļa lapas palika brīva. izmantoju faktu no 2. daļas, kur bija uzrakstīts 'pēterburgas avīžu' izveidošanas datums.


nu, pasakiet, kā var tā paveikties? ja nemaldos, pēdējoreiz konkrēti par jaunlatviešiem kaut kas bija 2004. gadā.



pirmajā daļā bija diezgan sarežģītas tabulas, jo precīzi gadus neatceros, vadījos vairāk pēc 'hmm, tas ir tas gadsimts', 'aptuveni tad notika tas un šis, tāpēc varētu būt, ka pēc tam bija tā', 'izklausās aizvēsturiski', 'bet šis taču nenotika tad' (piemēram, 1. pasaules karš bija 1914. gadā, bet tur tāds nebija dots).

brīnījos par to, ka nebija uzdevuma, kur jāsakārto pareizā secībā.

bija uzdevums, kur jānosaka, vai tas ir vēstures avots vai literatūra.

tad bija jānosaka vai notikums ir 2. pasaules kara sekas vai cēlonis (vienkārši tabulā jāievelk ķeksītis). nezinu, cik pareizi būs, jo arī spriedu pēc loģikas, piemēram, 'aukstais karš nekādi nevar būt cēlonis'.

tad bija jānosaka, par kādu notikumu ir rakstīts avotā (piemēram, rakstīts, ka anglijas karalis henrijs atteicās no katoļticības, tādēļ nospriedu, ka runa ir par anglikāņu baznīcas izveidošanu).

bet tad atkal pēdējais uzdevums bija lol, jo bija bildītes un vajadzēja atzīmēt, kas tas ir/ko darījis (piemēram, viadukts, rema un romula statuja (ko neesmu redzējusi kopš vidusskolas sākuma), linkolns (verdzības atcelšana?), 'auglīgais pusmēness', nofretetes krūšutēls (jo acīmredzami izskatījās pēc ēģiptietes) u.c.).



tagad man visvairāk bail par sviestu, ko sarakstīju 2. daļā, lol.

tur bija par vācu un krievu okupāciju 1940. - 1944. g., propagandas materiāli, par kaut kādām krievu un latviešu kopīgajām cīņām pret vāciešiem kaut kad 14. gadsimtā, bet es neko tādu neatceros. par jāni/ivanu IV, kurš krievu materiālos bija labiņais, kind of gribēja palīdzēt, bet nevarēja; savukārt livonijas hronikās rakstīts, ka izlaupīja un izpostīja, vēl savācot gūstekņus un noslaktējot vecīšus, grūtnieces un bērnus.

bija jāuzraksta pārspīlējumi (nesapratu kā vajag darīt, tāpēc pirmajā reizē citēju, bet otrajā - pārstāstīju), jāizskaidro, kāds bija to mērķis.

tad vēl tabulā bija jāizraksta vēsturiskie notikumi, jāizraksta avotu burtiņi, kuros tas aprakstīts, un jādatē.

bija jāpaskaidro termini, kā totalitārisms, demokrātija (un citā uzdevumā jāsalīdzina), antisemītisms (un jāizraksta avots, kurā tas izpaužas, un jāpamato, bet to es aizmirsu izpildīt, fak), kas ir elementāri, bet es rakstīju saviem vārdiem, jo neatceros grāmatas gudros tekstiņus.

tad vēl bildīšu analīze. vienā bija tautu meita, kas ganīja cūciņu, viņai aiz muguras lācis, kas pārlauzis žodziņu. otrajā bija tukls vācietis ar cigāru zobos un pātadziņu rokā, saķēris kliedzošu sievieti ar kaklā iekārtu numuru. jāpaskaidro simboli, jāuzraksta par aizspriedumainību ilustrācijās.

beigās bija jāuzraksta ieteikums politiķiem, kaut kas par to, kā mazināt spriedzi sabiedrībā vai kā, ai, es jau vairs neatceros. uzrakstīju, ka vajag publicēt visus kara dokumentus un līgumus, citādi nav precīzu datu par visu notiekošo un ir pārpratumi, ka nevar mācīties no kļūdām, ja neapzinās utt.



tā, kopumā jau laikam bija ok (tikai tad, kad es tā domāju, man parasti ir vissliktākie vērtējumi).

vismaz tas nu ir galā, grāmatas varu nolikt dziļākajā plaukta nostūrī.

tas laiks paskrēja šausmīgi ātri.

atliek tikai matemātika 30., par ko es īpaši nesatraucos, jo tāpat zinu, ka augstāk par 6 (attiecīgi pārveidojot uz procentu skaitu, ko es nezinu) varu necerēt. un jābūt galīgi tuk tuk, lai nesavāktu 5%.



man liekas, ka ir nepamatoti teikt, ka pēdējās dienās pirms eksāmena nav jēgas neko mācīties, jo 'neko jau tāpat vairs nevar iemācīties'. aplami, aplami. ir tik daudz lietu, ko tu it kā atkārto, bet patiesībā mācies no jauna.

vai nu man izstiepās gredzens vai saruka pirksts. jebkurā gadījumā - ja pirms pāris dienām likās, ka tas ir pārāk ciešs, tad tagad es to varu ņemt nost un likt atpakaļ bez problēmām, pat nopurināt.

es nevaru beigt knibināties

man jāmācās vēsturei, bet smadzenes atsakās, šīm jau esot par daudz.

mikroviļņu krāsns rādīja 19:40 un es atcerējos par Latvijas pievienošanu PSRS

man uz izlaidumu dāvināšot riteni.

es nemāku braukt ar riteni.

bet kā var vēsturē uzrakstīt 200 vārdu eseju??????

tur jau sanāk tikai ievads

no sīkā noslēguma darba dabaszinībās.



labi redzama viņa attieksme pret skolu. jau pirmajā klasē.

ķepu gan jau arī uzvilka uz labu laimi. nu, vismaz spuru nepievika pie suņa.

daži testa jautājumi bija ļoti āķīgi, piemēram tur, kur bija jāliek 'jeb', jo likās, ka trijos no četriem der.
uz beigām visas atbildes pārsvarā sanāca d, bet draudzenei arī tā pat, tāpēc tas laikam bija tā, lai uzrautos.

domraksts bija izgāšanās.
pusstundu svārstījos starp divām tēmām
sāku rakstīt uzmetumu
pārsvītroju, paņēmu pēdējo tēmu 'valstij bez kultūras nav nākotnes' vai kā tur.
šit, es aizmirsu uzrakstīt pēdiņas un citāta autoru iekavās, jo prātoju par to, vai vajag. burvīgi.
ilgi domāju ievadu
kaut kāds sviests
sāku domāt, ko rakstīt tālāk
novirzījos no tēmas, jo sāku runāt par to, kā izveidojās mūsu kultūras pamats, ka kultūra palīdzēja pārdzīvot krievu laikus, ka bez jaunlatviešiem un literātiem mūsdienās nebūtu ne mūsu valoda, ne Latvija un tā.
bet tēma tak '.. nav nākotnes'
un man te kaut kāda vēstures eseja.
bija citātiņš no aspazijas. vairāk neko nevarēju atcerēties.
trešajā daļā rakstīju par to, ka mūsdienās ienāk cita kultūra, un nākotnē Latvija vairs nebūs Latvija, ja mēs kaut ko nedarīsim lietas labā.
draņķīgs nobeigumiņš.
simt vārdu par daudz, centos kaut ko nosvītrot, bet vairs nebija laika. nepaspēju arī neko pārbaudīt.
nu, kopumā var teikt, ka man no visa punkti varētu būt vismaz par struktūru.
hAHAHAHA kill me

izlasīju vecās klades, palasīju valodas terminus, vecās literatūras pierakstu klades (par 'jāzepu un viņa brāļiem' vēl palikušas plašas atbildes uz jautājumiem).

tagad jāpalasa kaut kādi blaumaņa konspektiņi. vai jāatrod kaut kur 'raudupiete', jo es kaut ko mazliet atceros, bet vajag atsvaidzināt atmiņu. kas man te vēl ir - 'purvu bridējs', 'pazudušais dēls', 'indrāni', bet ar tiem man tumša bilde.

kaudzīšu 'mērnieku laikus' nelasījām, tikai noskatījāmies filmu, no kuras neko neatceros.

grīna 'dvēseļu putenim' izlasījusi esmu tikai pirmo daļu, atceros par vāciešu nošauto māti, laikam kaut kāds artūrs vanags bija galvenais tēls. vai tikai viņam mīla nebija mirdza, bet viņa viņu krāpa ar kaut kādu citu. well, no tā varu izmantot, ka cilvēki krīzes situācijās dara visu, lai izdzīvotu vai kaut kā tā.

poruka 'pērļu zvejniekā' bija ansis, ē, vairogs? un te vēl rakstīts, ka viņam pirmā mīla bija zenta, kas pēc tam aizgāja pie artūra. aptuveni atceros, ka viņš bija kalps, kas aizbrauca uz ģimnāziju, tad viņam nomira māte, tad viņš atklāja, ka šie abi kopā, tad viņš aizbrauca uz vāciju mācīties mūziku or smth un tur satika kaut kādu meiteni, tad viņi bija kopā vienu dienu un viņš nomira? un tā zenta sīko nosauca viņa vārdā? kaut kāds citāts bija par pērlēm, ka vajag meklēt sevī un apkārtējos.

o, veidenbaums, tas man patika. 'kā balti padebeši gulbji iet' un vairāk neatceros. pārlasīšu.

aspazijai 'sidraba šķidrautā' bija guna, kas beigās visus sadedzināja. ouu, nobeigumu var sasaistīt ar viņas vārdu.

ziedoņa epifānijas man bija pārāk gudras, atmiņā nekas nepalika.

kas vēeel.

rainis, rainis, tik ļoti bija apriebies, ka neko neatceros.

domrakstā vajag kaut kādus konkrētus citātus?



beigās nekas no šī nederēs, ieliks vēl kaut kādu filozofisko tematu olimpiāžu stilā. mēs vispār neesam mēģinājuši rakstīt domrakstu pēc eksāmena kritērijiem. vienīgais, skolotāja teica, lai nelejam ūdeņus, bet rakstam tā konkrēti.

man bail.

es izdomāju, ka šovasar vākšu puķītes un likšu grāmatās. šodien ieliku divas pienenes.

žēl, ka neiedomājos ātrāk, būtu sniegpulkstenītes.