apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība -

es šorīt pamodos ar domu - nu nafig to skolu! varētu visu mūžu vadīt bērnu ballītes, spēlēt amatierteātrītī, paniekoties ar fotoaparātu un paceļot pa pasauli ar stopiem.
Un tad es padomāju. skola taču nav tikai kaut kā pavadīts laiks, lai pēc tam tevi apgredzenotu un iespiestu papīreli rokās. starp visiem tiem sūdiem, ko mums māca, ir taču arī tik svarīgas lietas, kas ceļ cilvēka inteliģenci. kaut vai zināt to, ka Juansudrabiņš nebiaj tikai gleznotājs, bet arī rakstienks, vai to, ka zaļo acukrāsu, kas ir tikai manai vecmāmiņai, vēl ir spējīgi pārmantot arī mani bērni. un arī pareizi rakstīt ir jāiemācās beidzot :D
jā, un tāpēc, es ģērbjos un skrienu uz skolu :)