apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Neciešama sajūta.. es esmu ieverojusi, ka esmu sakusi Šarloti ņemt vairāk vēraa... vinja ir mana mīļā, leilā māsa, bet tik bieži aizskar mani ar saviem vardiem, ar savu viedokli...es viņu vienmēr atbalstu, vienmēr aizstāvu, bet vinja mani tik reti ievēro, tik reti liek man justies piederiigai...Kāpēc? tapēc, ka sen atpakaļ es biju viņas mazā, neciešamā māšele, kas viņu kaitināja, izspiegoja, okšķerēja pa viņas lietām, uzbazās, nepalīdzēja mājas darbos.. es biju pretīga! Es biju greizsirdīga! es klusībā vienmēr viņu apbrīnoju, es gribēju zināt visu par viņu un viņas draugiem, lai es varētu rīkoties tāpat, mācīties no viņas, bet Šarlote vienmēr novērsās.. un tas mani sāpināja, un es darīju visadas riebekliibas.. bet tas bija tikaj tapec , ka es vinju tik ljooti apbrinoju, es dievinaju visu, ko vinja darija. Es bieži vienmēr peikritu viņas viedoklim, es gribēju viņai izpatikt.. es gribēju būt līdziga savai Māsai..
Bet nu es esmu izaugusi. Esmu es pati! Man pašai ir savi draugi, sava dzīve, savi noslepumi, savas intereses, savs viedoklis. Un kaut arī Tu, Māsiņ, esi to sapratusi, tu mani nerespektē. Tu zini, ka man Tavs viedoklis velaizvien ir svarīgs, kaut arī tas ar manu reti kad sakrīt. Man, atšķirībā no tevis, ir svarīgi, ko tu par mani domā... Bet Tev nerūp, tas ja tu mani aizskar, jo zini, ka kautkur manī iekšā ir vēl mazā māsiņa, kas apvainosies , bet pretī neko neteiks, jo negrib, lai Tu esi dusmiga uz viņu!! lūdzu nedari tā! Šodien tu pateici atkal kaut ko, kas mani ljooti apvainoja... Es respektēju Tevi, Tavus draugus, Tavu muzikas gaumi, Tavu dzīvi! Pacenties respektēt arī manu pasauli!!