apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība -

vakar atkal uz mēģi bijām mazā sastāvā, tāpēc tika nolemts aiziet uz slepenajiem. Un, ah, es ar katru reizi savējos mīlu arvien vairāk. Jo šis šovs nebija baudāms. A varbūt man vnk impro ir apnicis skatīties, bet diez vai tas ir iemesls. skumji pat mazliet. ir jau tā, ka pēc viena vakara nevar spriest, bet pat spilgtākais moments - četrokas, kad kaut kas reāli tiek darīts uz skatuves, šajā gadījumā, stādīti stādi - bija labs, bet, ja katru reizi tā ir vakara nagla - nu cik ilgi tevi pārsteigs, ka T. ēd visu, ko viņam bāž mutē utt.

Bet nu turās! Lai impro aug!