Iepriekšējās nedēļas nogalē saņēmu piedāvājumu brauk uz Zviedriju. Un, protams, nepaprasot kas un kā - piekritu. Un jau 4dienas pēcpusdienā iekāpām lidmašīnā ar vēl diviem klauniem un psniedzēju. Neviens īsti nezināja, uz ko braucam, kas mūs sagaida, kas mums jādara, bija tikai dzirdēts, ka tur kaut kur ir kaut kāds teātra festivāls. Lidostā mūs sagaidīja Kalle, kas ir zviedrs, kurš 22 gadus džīvojas arī pa Latviju -ņemas ar kaut kādām filmām, strādā kā režisors, piestrādā par zviedru valodas skolotāju un pats runā latviski ļoti labi. Ar viņu braucam uz Norčepingu, kur džīvo viņa vecāki un kur arī apmetamies. Izskan variants, ka mums te būs janospēlē izrāde (koa?), jāsatiekas ar Zviedrijas slimnīcu klauniem (forši!) un jāsniedz intervija kādam.. oukēj, bet tagad vakaru pavadīsim mājās, paēdot vakariņas, papļāpājot, iepazīstoties... Un vakars izvērtās burvīgs. Kalles vecāki, kas izskatījās ap 55, izrādās bija nedaudz janāki par 80 gadiem. Tekoši runā angliski, izskatās lieliski, komunikācija augstākajā līmenī... Mājās satikām arī Kalle draudzeni no Latvijas, kas mani pazina, jo izrādās ir mūsu kliente ZuO. Vakars ar gardām vakariņām, joki, vīns un sirsnīgas sarunas. Kad kāds pajautā, ko tad mēs tur darīsim - neviens nezina īsti atbildēt, bet nākošajā rīta no Parīzes atlidošot Marianna un tad jau viss tapšot skaidrs. Pienāca nākošais rīts un mēs tikām aizsūtīti uz vietejo amatierteātri, kurā pāris radoši cilvēki taisa ar bērniem muzikālo improvizāciju, tiekam iepazīstināti ar meiteni, kas raksta lugas bērniem, iedvesmojoties no tā, ko bērni dara mēģinājumos, aizejam pusdienās, kur beidzot atbrauc Marianna, kura íßti arí neko nezina, bet tad mums pievienojas vietējās festivāla producents - kā no filmas - kruta mašīna, gari mati astītē, saulenes, džinsi, holivudas smaids utt. Viņš mūs iepazīstina ar tālāko programmu - šodien intervija radio un pirms divām izrādēm kā Klauniem uzgaidāmajā telpā jāizklaidē skatītāji. Intervija bija super īsa, bet vienalga kruta būt vietējā reģiona rādio, kas ir diezgan liels. Pastāstījām, kas mēs esam. Vēlāk apģērbušies kā klauni, devāmies taisīt bardaku pie ieejas izrādē, vietējais staffs nebija informēts par mūsu klātesamību, tāpēc bija neapmierinātība, mazliet bardaks, bet mums bija jautri. Kad vietēji jaunieši iegāja zālē, mūs pasauca uz interviju avīzei. Oukēj, tas bija jautri atkal. Stāstam pilnīgu sviestu par gleznu, ko Kalle atrada uz ielas - iepinam tajā viskaut ko - Aspazijas garu, Vāgneru, Zviedrijas premjerministra vecvectēvu, klusumu un mantojumus paaudžu paaudzēs. Iegrimstam pašizdomāta stāstā ar Vari, viņš pēc tam nospēlē meldiņu uz blokflautas, visi žurnālsiti ir apjukuši un tad mūsu galvenā pievēršas nopietnam stāstam par to, kas mēs esam, ko daram, ieskrien producents un paziņo, ka nākamajā dienā mums būs improvizācijas izrāde, lai ierakstot rakstā un aicinot cilvēkus uz plkst 16 uz teātri.. Manāms mulsums mūsu acīs, bet mēs pasmejamies un ar vieglu prātu - Gan jau! Vēlāk uztaisam vēl vienu bardaku pirms kādas citas izrādes klauna tērpos un dodamies mājās, kur mums atkal tiek pagatavotas gardas vakariņas, viss ir tik mājīgi un jauki, vakars ievelkas, bet nākamais rīts solās būs saspringts. Un tā arī ir, 6dien no rīta divas viesu sagaidīšanas klauna tērpā un ātri jāizdomā izrāde - mēs jau neesam improvizatori tur, tomēr. Bet radošā procesa gaitā mazliet iespringuši tomēr nonācām pie scenārija, kā aizpildīt šo stundu, daži stāsti, daži joki, dažas impro etīdītes.. Un pienāk četri, bet skatītaju ir maz (uz visām izradēm reāli festivāla laikā, skatītaju rindas sastadīja ģimenes locekļi un draugi, kas nekad nebija vairāk par 30). Uz mūsu izrādi ieradās Kalles ģimene, kaimiņiene (kurai bija 98 gadi!!), teātra direktore, vietējā latviešu ģimene, producents un vel pāris - zāle tukša, bet mēs vienalga esam nobrieduši turēties pie scenārija. Un labi, ka tā, jo viss izdevās lieliski. Kalle vecaki bija sajūšmā, un tas ir forši, jo viņi par mums rūpējās dikti - nekas netrūka :) Un, pienākot vakaram, izgājām mazā ekskursijā caur Norčepingu, iedzēram pa alēnam, mājās es uztaisīju vakariņas pārmaiņās pēc (visiem ļoti garšoja, jēj).. un šorīt jau četros bija jāceļas, jo līdz lidostai tāls ceļš.... Fantastiskas brīvdienas, burvīga kompānija un, galvenais, pārliecība, ka esi viens no tiem, uz kuriem liek lielas cerības un neviļas. Forši.