vakardiena mani dziļi, dziļi... meitene, pāris gadus vecāka par mani, mokās sāpēs, lai pasaulē nāktu mazā meitenīte, bet viss, ko es varēju darīt - ļaut žņaugt manu roku un iedrošināt.
protams, sajutos pilnīgs students. pēc bērna piedzimšanas pat tik elementāru lietu, kā "iedotiet paladziņu" nesapratu. vai nosēdēt stundu pie topošās mammas, klausīties sirdstoņus un aizmirst ieslēgt, lai tie tiek arī uzdrukāti uz papīra. bet es visu to laiku pilnībā koncentrējos uz to, lai pati analizētu kā mazais mammas puncī jūtās kontrakciju laikā un to, lai mamma varētu justies pilnīgi droši, ka viss ir kārtībā. viņai līdzi bija arī draudzene, bet laikam ir svarīgi izvērtēt, vai cilvēks, ar kuru kopā ikdienā ir forši, būs īstais, kam lūgt noslaucīt pilošos izdalījumus no kājas vai pasēdēt kopā tualetē.
bet man pilnīgi aizmirsās kaut kāds cilvēciskais aukstums, barjera. atdevos visa šim "fiziologiskajam procesam"
vakar pasaulē nāca divas mazas jaunkundzes. un vēl divas cerams, bet tām man vairs nebija spēka. pirmajai reizei (tādai tiešām pirmajai īstajai) bija par daudz. gāju mājās ar kājām un noraudājos.
protams, sajutos pilnīgs students. pēc bērna piedzimšanas pat tik elementāru lietu, kā "iedotiet paladziņu" nesapratu. vai nosēdēt stundu pie topošās mammas, klausīties sirdstoņus un aizmirst ieslēgt, lai tie tiek arī uzdrukāti uz papīra. bet es visu to laiku pilnībā koncentrējos uz to, lai pati analizētu kā mazais mammas puncī jūtās kontrakciju laikā un to, lai mamma varētu justies pilnīgi droši, ka viss ir kārtībā. viņai līdzi bija arī draudzene, bet laikam ir svarīgi izvērtēt, vai cilvēks, ar kuru kopā ikdienā ir forši, būs īstais, kam lūgt noslaucīt pilošos izdalījumus no kājas vai pasēdēt kopā tualetē.
bet man pilnīgi aizmirsās kaut kāds cilvēciskais aukstums, barjera. atdevos visa šim "fiziologiskajam procesam"
vakar pasaulē nāca divas mazas jaunkundzes. un vēl divas cerams, bet tām man vairs nebija spēka. pirmajai reizei (tādai tiešām pirmajai īstajai) bija par daudz. gāju mājās ar kājām un noraudājos.