vakar sadodoties rokās un griežoties uz rinķi, un smejoties tādā spalgi vieglā noskaņā, man sagribējās bērnību. Atceros, ka ar māsīcu un viņas kaimiņiem caurām dienām blandījāmies apkārt pa Jaunmārupi. zīmējām un lecām klasītes uz ielas, tad vēl tādu gliemezīti arī atceros - tur arī bija jālec, lecām gumijas un spēlējām salkas.. Vasarās. no Septiņiem rītā līdz tumsas iestāšanās brīdim. Un pa laikam gājām iekšā cept tostermaizes. Un bija tik daudz smieklu! |
skumjais uznācis gribu saritināties zem segām un aizmigt līdz kam labākam |
atnāc atnāc lūdzu nē nevajag nebūs čau, tu tur esi? nē nekas jau nav ir gan un tu to nezini
|
es negribu nomirt no vēža un arī no AIDS ne
|