apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība -

vakar sadodoties rokās un griežoties uz rinķi, un smejoties tādā spalgi vieglā noskaņā, man sagribējās bērnību.
Atceros, ka ar māsīcu un viņas kaimiņiem caurām dienām blandījāmies apkārt pa Jaunmārupi. zīmējām un lecām klasītes uz ielas, tad vēl tādu gliemezīti arī atceros - tur arī bija jālec, lecām gumijas un spēlējām salkas.. Vasarās. no Septiņiem rītā līdz tumsas iestāšanās brīdim. Un pa laikam gājām iekšā cept tostermaizes. Un bija tik daudz smieklu!