Vakardiena. Kā gribējās, lai viņa nebeidzas vēl kādu laiku. Tagad viss jau cauri. Varbūt pēc gada tiksimies. Un tomēr - viņā kaut kas bija. Un ne jau tikai zilās acis, garie, gaišie mati un franču valodas perfektās zināšanas. Un kaut gan viss ko šorīt pateicām bija: J-why are you so happy now? A-ok, bye bye [hug] Un tomēr, apziņa, ka vakardienas jautājums uz kuru es nesniedzu atbildi, lai viss vēl vairāk nesarežģītos un lai nepiepildītos tā kopīgā duša ar saldējumu, svecēm un rozēm, liek saprast, ka tas viss netika domāts nopietni. Es ceru. J-so, do you like banana-eaters?
|