E. sēdēja uz grīdas, atspiedies pret sienu. Viņa rokās nezkādēļ Žoržas Sandas Konsuela. Viņš blenza grāmatā neko neredzošām acīm. Tu vēlies, lai mēs iznēsājam mūsu jau no pirmā skatiena agoniju un tad dzemdējam to nedzīvu?- man gribējās pajautāt Dzejniekam, kurš bija ienācis hallē un nedaudz samulsis skatījās apkārt. Tā vietā es piedāvāju viņam uztaisīt kokteili. Es tevi visu nedēļu nevarēju sazvanīt, tādēļ...- sacīja Dzejnieks. E. pacēla acis no grāmatas un brīdi uz viņu paraudzījās. Viņa skatienā uzplaiksnīja mirkļa izbrīns, kam sekoja kaut kas neizprotams, varbūt skumjas. Tad viņš atkal novērsās. Kas viņam lēcies?- jautāja Dzejnieks, kad mēs bijām virtuvē. Esamības nepanesamais vieglums- atskanēja ņirdzīga balss no halles. Pavasaris Dzejniekam piestāvēja. To īso brīdi, kuru es biju pavadījusi pie pavērtām ārdurvīm, mani bija apdullinājis putnu skaļās čivināšanas troksnis. Pārāk blīvs un nemierīgs. Bet Dzejnieka matus bija glāstījis vējš un saule, viņš smaržoja pēc gaismas, pēc dienas, kamēr mēs bijām piesūkušies ar mūžīgās nakts ēnām. |
Viņa mēdza stāstīt E., ka mūsos plūst senas krievu aristokrātu asinis. Un franču. Es atceros, kā mūsu māte to teica- franču asinis- tas nozīmē kultūru. Un izlaidību. Tu vienmēr būsi pārāks par visiem šeit. Ne mirkli neiedomājies, ka cilvēki, ko tu šajā zemē jebkad satiksi, ir tev līdzvērtīgi. Es zinu, ka mūsu mātei kaut kur glabājās ciltskoki, ko viņa dažreiz atritināja E. priekšā kā bilžu grāmatu, kad viņš vēl bija bērns. Tomēr es nekad neesmu dzirdējusi viņu pieminam kaut vienu no tajos attēlotajiem cilvēkiem kā dzīvu un kaut kur reāli esošu. Tāda tēma kā viņas vai tēva vecāki, brāļi un māsas vienkārši nepastāvēja. Tāpat es nezinu kā un no kurienes viņa pēkšņi uzradās šeit- šajā zemē, šajā mājā, ar vienu roku pieķērusies savam klusējošajam vīram, kamēr otra roka gulēja uz vēdera, kura iekšienē jau vairākus mēnešus bija E. Es varu iztēloties viņu pirmoreiz ienākam šīs mājas hallē ar vieglprātīgi izpūrušiem tumši brūnajiem matiem, apkārušos dārglietām un apbruņojušos ar nedaudz vājprātīgi alkainu skatienu, kas turpinās uzturēt dzīvu viņas aizrautību šajā klusumā un pelēcībā gadu pēc gada. Es varu iztēloties arī pēkšņa aizvainojuma izteiksmi viņas sejā, kad viņu sažņaudza pirmās dzemdību sāpes. Kā bērns, kas dabūjis nepelnītu sitienu. Kad es vienreiz E. tomēr pajautāju, kas vēl bija rakstīts mātes dienasgrāmatā, viņš atbildēja- Tieši tajā konkrētajā? Aptuveni tas pats, ko es tev jau nolasīju, atkal un atkal, atšķiroties tikai dažām detaļām. Viņai bija arī citas dienasgrāmatas? Uz to viņš neko neatbildēja. |
Un viņš bija atkal pamodies. Kad es pasniedzu Dzejniekam glāzi ar manis sajaukto martini ar vodku, E. stāvēja durvīs un skatījās uz mums, ar īkšķi lēni berzējot savas lūpas. Uz pirksta izcēlās plats, vijīgu motīvu rotāts gredzens. Es varētu piedāvāt uzspēlēt kādu spēli, piemēram, paslēpes- viņš smīkņāja. Kāpēc gan ne?- Dzejnieks izmeta tā, it kā atbildētu izaicinājumam. Es skaitu līdz simts- paziņoja E. un nostājās pie sienas, uzgriezis mums muguru. Dzejnieks saņēma mani aiz rokas un veda mani augšā pa kāpnēm uz manu istabu. Tā vietā, lai meklētu paslēptuvi, viņš piespieda mani pie sienas. Ar griezīgu sajūtu vēderā manās domās negaidīti iezagās atmiņu uzplaiksnījumi- Viņa lūpas uz manas ādas tieši virs zeķes mežģīņu joslas. Vai arī viņš skūpsta mani tur, kur es nekad neesmu varējusi paciest neviena cita lūpas. Skūpsta maigi, bez siekalām un mēles. Instinktīvi es sāku purināt galvu, mēģinot aizdzīt šīs ainas. Tava vienaldzība ir nogalinoša- sacīja Dzejnieks brīdī, kad es viņu atstūmu. Tā nemēdz būt- es atbildēju. |