| |
[25. Okt 2003|01:07] |
Viens bezjēdzīgs ekspresionists, kurš neko citu neprot rakstīt, kā tikai muļķīgus sadomazohistiskus dzīves pieredzes atgremojumus, tagad atkal mēģinās kaut ko izveidot.
Neciešu ekspresionismu, tas liekas tik naivs. Tas atgādina ar ķēdēm apkārušos puisi, melniem nagiem, melnām acīm, baltu seju, gariem matiem, klausās bezjēgā metālu, kaut arī Britnijas mūzika tam būtu tuvāka. Tāds stils, un ja nu viņš to zaudētu, no puiša nepaliktu vairs nekā. Tāds ekspresionisms, un ja nu nebūtu šoka, nebūtu stila.
Varbūt esmu kretīnisks nihilists? Laikam. Man nepatīk bezjēdzīga šokēšana, man nepatīk pārmērīgs miers, man nepatīk zelta vidusceļi, es nevaru paciest ekstrēmismu. Man riebjas nihilisti, mani kaitina pasaules mīlētāji.
- Varbūt būtu laiks kļūt nopietnākam?
- FUCK nopietnību!
- Tad ej un dzīvo bohēmā.
- Debiliķu bariņš.
- Un kas esi tu pats?
- Neviens, visi reizē un ES vienīgais!
- Bet pārējie?
- Pārējie ir manas pārējās sejas.
- Kādas sejas?
- Kuras es lietoju, lai nepievērstu uzmanību.
- Tad jau tu esi tāds kā pārējie?
- NĒĒĒĒ!!!
- Kāpēc? Ar ko tu atšķiries?
- Esmu visi reizē, bet vajadzības brīžos izvēlos atbilstošo cilvēku, tad mani vairs nevar atšķirt no masas, bet es tik un tā palieku atšķirīgs ar to ka es esmu, bet citu nav! Ar to, ka es domāju, bet citi ir jau sen visu racionāli sakārtojuši un tikai atraugājas ar sev nepiederošo. Bet visi mani murgi ir tikai mani, un neviens nav tos izjutis tādus, kādus tos jūtu es. Citi bļauj sāpju dēļ, es bļauju tādēļ, ka nekad neesmu to darījis un nekad arī nedarīšu.
- Un ko tu ar to gribi pateikt? To, ka nav ne viņu, ne manis, ne arī citu? Nav nekā izņemot tevis, un visumā tu esi palicis viens? Pats visu radījis un pats arī izmanto... neko. Bezcerīga tev dzīve. Nomirsi, bet arī tas tevi neatbrīvos, turpat vien paliksi, karāsies – pats sevi žņaudzošais pitons.
- Nē! Es neesmu viens, manis ir vairāki. Katrs cilvēks ir es, katrs atsevišķi ir daļa un reizē cits, bet tomēr es. Un mana miesa, kas cerams ilgi nemocīsies pati uz sevis radītās pasaules, ir tikai... ES NEVARU RUNĀT MIERĪGI, KAD MAN IR PAR DEPRESIJU PĀRVEIDOJUSIES NOSTALĢIJA!!! Es esmu ekspresionists... es esmu tas, kas ienīst pats sevi.
- Hē----hē... grauz nagus! Žurka! Niecīgais radījums, slimojošs ar lielummāniju, es tevi iedzīšu vēl lielākā mazvērtības kompleksā. Es taču esmu tavs labākais draugs.
- Bet ir taču patīkami vērot, kā vilciens brauc naktī.?
- Jā, arī vilciens ir mūsu bara sastāvdaļa. Mēs visi tagad būsim jauka ģimene, kopīga civilizācijas masa...
- ...ar olīvi pa vidu!
- Tu pat neproti savienot literatūru ar svešvārdiem! Tevi būs jālikvidē, lai tu beidzot apjēgtu dzīves skaistumu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}