strawberry

Izdomāju pārvākties. Laipni lūdzu manā jaunajā mājoklī

             PIRMS...                      UN PĒC...                 

  

Kā redzams, pārmaiņas dabā notiek ļoti strauji. Es varētu teikt, ka arī ar cilvēkiem var notikt līdzīgas pārmaiņas. Te gan daudz laika nevajadzēs (es šoreiz runāju vairāk par sieviešu kārtas pārstāvēm). Nepieciešamais darbam: toniks kosmētikas noņemšanai un vate; 5min un mēs redzam cilvēka īsteno seju. Būtu interesanti uztaisīt kaut ko līdzīgu šim. Vai kāds var palīdzēt? Atalgojumu gan nesolu, bet vai rezultāts nav tā vērts? :)

Ļoti interesanti būtu uzzināt, ar ko cilvēkiem saistās šāds uzraksts. :)

Kādi varianti? Izsakamies komentāros. :)

Un tad skatamies šeit

 

Nezin kāpēc visas manas apņemšanās izdarīt kaut ko lietderīgu tiek nelietīgā kārtā izjauktas... Vakar, skatoties kā citi cep šašlikus, nolēmu, ka man arī jāizdara kaut kas derīgs, tāpēc man ienāca prātā, ka es izdarītu nenovērtējamu pakalpojumu (pirmām kārtām jau pašai sev, ko te ko slēpt :), ja salasītu ērkšogas. Es ar milzīgu apņemšanos un pacilātu sajūtu par to, ka izdarīšu kaut ko labu, devos apgaitā, lai ievērtētu ogas katrā krūmā, kuru tur bija, teiksim tā, ne maz. Nu un kamēr es apstaigāju visus krūmus, sāka līt, jo, protams, ka ogas izrādījās tik garšīgas, ka es pailgāku laiku nodarbojos ar to ielasīšanu savā vēderā (kuram gan tā negadās...).

Pēc kāda laika lietus mitējās, bet ogu lasīšana no slapjiem krūmiem, stāvot slapjā zālē, mani dīvainā kārtā nefascinēja, un, kamēr es domāju vai lasīt tās ogas, vai tomēr nelasīt, atkal sāka līt. Tā lietus, kas izskatījās šķietami nevainīgs, pārvērtās šausmīgā lietusgāzē, kuras sekas, nezinu laimīgā vai nelamīga kārtā, man gadījās ieraudzīt un izbaudīt un savas ne gluži ādas, bet mašīnas (nu labi ne manas...).

Kaut kā internetā atradu tikai vienu rakstu par šo, iespējams, ka slikti meklēju, bet bilde gan tur, maigi izsakoties, ir ne pārāk veiksmīga, lai pārādītu to, kas patiesībā šur tur notika. Es ļoti nopriecājos par to, ka man līdzi bija fotoaparāts, taču, kā zināms, fotoaparātiem ir tendence izlādēties visnepiemērotākajā brīdī un tad... nu jā... neturpināšu :)

Bildes, protams, sanāca ne tik labas kā gribētos, bet nu tomēr...

         

Atradu vēl vienu kļūdu, kurai piesieties. Šoreiz - televizorā, pareizāk sakot reklāmā.

Vēl viens pierādījums tam, ka cilvēki ar āāārkārtīgi gludām smadzenēm mūsdienās ir sastopami arvien biežāk, turklāt man ir tādas aizdomas, ka viņu skaits nevis sarūk (kur nu...), bet gan strauji palielinās. Par šīs parādības iemesliem vēsture klusē, savukārt sekas - acīmredzamas. Nu, vismaz man.

Neliels papildinājums. Ar citātu no kādas grāmatas.

" –  Un tu patiesi domā, ka cilvēki šodien esot gudrāki?

 –  Nē. Tādi viņi laikam nekad nekļūs."

 

Cik daudz patiesības ir šajos vārdos? Laiks rādīs...

Turpinot jau aizsākto tēmu par stulbumiem un nejēdzībām, gribu arī šo to piebilst. Gadījās man iebrist veikalā "Drogas", nu, ko lai saka... Skatieties paši

Ilgi gudroju, kā gan izskatās dvilis... Laikam gan kāds dvieļa ārzemju radinieks uzradies... Interesanti, kādi gan tajā veikalā darbinieki, un vai tiešām neviens neredz, ka nepareizi uzrakstīts?

Bez komentāriem :)

   Jāsaka, ka nekad nebiju īpaši sajūsminājusies par Ameriku, kā to dara daži labi mūsu sabiedrības pārstāvji, vēl mazāk man vilina tā visa viņu modificētā pārtika un mūžīgā rīšana (mēs taču ēdam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai ēstu; viņiem laikam kaut kas nedaudz sajucis).

  haha...  Bet vispār runa šoreiz patiesībā ir par pavisam ko citu.

   Šķiet, ka amerikāņi ne pārāk izceļas ar savu apķērību, atļaušos pat viņus nosaukt par neaptēstiem, un man, pēc manām domām, ir visai pamatoti iemesli. Nesākšu nevienam neko pārmest, bet, ja palasa dažus labus viņu likumus, patiesi sāk likties, ka kādam nav visi mājās. Manuprāt, visģeniālākais no visiem tomēr ir pieņemts Indianas štatā, kur π pēc viņu likuma ir 4. Mans prāts atsakās aptvert to, kā skaitli 3,14 var noapaļot uz 4... Jāsaka, ka jau 3,14 ir noapaļota vērtība, un aprēķinos ar lielākiem skaitļiem kļūda ir samērā liela, taču 4... tas ir prātam neaptverami... (vispār, cik es zinu, parasti π atstāj kā π un neapgrūtina sevi ar nekādu reizināšanu, bet tāpat...)

   Un tagad iedomāsimies šo amerikāni, kas aizbrauc uz Eiropu un sāk strīdēties ar kādu turienes iedzīvotāju par π vērtību (tā tas, protams, nenotiks, bet ja nu). Amerikānis, pilnīgi pārliecināts, ka π nevar būt 3,14, jo ir 4, turpina uzstāt, ka taisnība ir viņam. Tas uzreiz asociējas ar 2+2. Kā jums patiktu, ja es tagad teiktu, ka 2+2 ir nevis 4, bet gan 5? "Bet man skolā mācīja..."

(piedodiet, ja kādu aizvainoju)

P.S. Ja kādu interesē, atradu interesantu lapu, kur var apskatīt π vērtību ar vienu miljonu cipariem aiz komata. :)

Pirmajā brīdī liekas - pavisam vienkārša, nepievilcīga, noplukusi egle (nu labi, pirmajā brīdī grūti pateikt, ka tā ir egle... ) Nu jā, auduma eglīte, kas piebāzta ar polietelēna maisiem, protams, kārtējais mans ģeniālisma uzplūdes laika darba auglis. Jāsaka, ka sākumā tā bija domāta kā... [never mind kas] katrā gadījumā ne jau tas, par ko tapa. Līdz šim pašam brīdim nevaru saprast, ko mans kaķis tajā eglē ir atradis... Paradoksāli, bet šī ir vienīgā mantiņa (mantiņa... hā!), par kuru viņš izrāda kaut kādu interesi. Ja kāds ielūkotos vienā no viesistabas sekcijas atvilknītēm, pavērtos lielisks skats uz mūsu mīlulim pirktajām spēļmantiņām, kas pietiesībā ir nekas cits kā vien velti izšķiesta nauda. Laimīgi ignorējis visas viņam piedāvātās "izklaidējošās" mantiņas, mazais briesmonis, kā viņu dēvē daži mūsu ģimenes locekļi, atkal pievēršas (nu jau savas) eglītes dzenāšanai pa dzīvojamo platību. Tā kā, ja kāds pie manis paliks pa nakti, tad nebīstieties, ja naktī dzirdēsiet aizdomīgas skaņas, tas jau tikai kaķītis ar savām izklaidēm...

Interesanti, cik ilgi tā egle vēl izvilks? Pie tāda lietošanas biežuma... Nu, nezinu, nezinu...

     

   

    Normāls ( :p ) cilvēks, ieraugot šādu lietu, varētu ja ne krist ģībonī, tad vismaz palikt ar atvērtu muti. Patiesībā šis priekšmets ir nekas cits kā trauciņš urīna analīžu nodošanai, kaut gan, manuprāt, drīzāk izskatās pēc kaut kā cita... Jāsaka, ka, kad tantiņa poliklīnikā iedeva man šo brīnumaino priekšmetu, par kuru vēl bija jāsamaksā 30 santīmi (es par šitādu, atvainojiet pat izteicienu, sūdu nedotu pat i 5 santīmus) biju šokēta. Ieraugot šādu trauciņu man uzreiz radās jautājums, kurš gan bija tas ģeniālais cilvēks, kurš izdomāja šo "burvju trauku". Nu labi, to formu vēl varētu piedot, taču kā gan lai savas, sauksim tās par atkritumvielām, iedabū tur iekšā? Manuprāt, diezgan problemātiski, ņemot vērā, ka trauciņš ir labi ja 1,5 cm plats, ja vien neuztraucas par sekām, kas varētu būt pēc neveiksmīga mēģinājuma (he he)

    Nu ko, atliek vien atkal sajūsmināties par cilvēka prāta nenovērtējamām spējām un jāapgādājas ar pietokoši daudzām ziepju paciņām un tualetes papīra ruļļiem... Patīkamu poliklīnikas apmeklējumu! :))

   Šodien man prātā ienāca, manuprāt, visai ģeniāla doma vai varbūt ideja, nezinu, kā lai pareizāk nosauc. Varbūt gan par šo kāds jau ir iedomājies pirms manis, bet līdz šim neko tādu, respektīvi, televizoru vannas istabā neesmu redzējusi ne dzīve, ne arī bildītēs. Patiesībā jau skan kaut kā varbūt pat nedaudz banāli, ja neteiktu stulbi :)) bet, ja tā padomā, būtu diezgan ērti (vismaz sieviešu dzimuma pārstāvēm, kas parasti vannas istabā pavada ne mazums laika). Turklāt, lieliska iespēja, lai nepalaistu garām kādu filmu vai raidījumu tikai tādēļ, lai paspētu izgulēties. Kā saka, jāapvieno полезное с приятным :) Šī ideja kārtīgi jaapsmadzeņo, varbūt, ka nemaz nav tik traki kā izklausās pirmajā brīdī :)

P.S. starp citu nesen veikalā redzēju ledusskapi ar iebūvētu televizoru, tā varbūt ka arī līdz vannas istabai tiks :)

Gāju garām plauktam ar paipalu olām (mani vienmēr fascinējušas šīs olas, tomēr nekad neriskēju tās tomēr nogaršot :P ) un iegrābos kaut kādā lapiņā. Izrādās, noderīgas gan tās mazās oliņas ir :)) Gudrajā lapiņā bija rakstīts, ka paipalas ir vienīgie no mājputniem, kas neslimo ar vīrusslimībām. Interesanti, kāpēc gan...

   Izrādās, ka paipalu olas nesatur holesterīnu. Piecās paipalu olās, kas pēc svara atbilst vienai vistu olai, ir 5 reizes vairāk fosfora un kālija, 4.5 reizes vairāk dzelzs, 6 reizes vairāk B1 un B2 vitamīnu, ievērojami vairāk A vitamīna, nikotīnskābes (labi jau nu neskan :P), kobalta, vara aminoskābju. (iespaidīgi, ne?)

   Nu un vēl nedaudz. Ārstnieciska nozīme paipalu olām esot kuņģa, zarnu trakta, aknu un sirds slimību gadījumos. Paipalu olās ir vielas, kas stabilizē nervu sistēmu, palīdz pret mazasinību, hipertoniju (ja kāds nezina, pačukstēšu priekšā, ka tas ir paaugstinats asinsspiediens), diabētu.

   Skan jau labi, bet patiešām nezinu vai tomēr spēšu aizlaist pensijā vecās, labās vistu oliņas. Ēst vai neēst - tā jau ir jūsu izvēle, bet katrā gadījumā iesaku pagaršot (lai pēc tam varētu man pastāstīt, kādas nu bija) :)

 garšīgi? :))

Šodien, lasot kādu grāmatu, "uzdūros" kādiem ģeniāliem vārdiem, kas man patiešām lika aizdomāties. Lūk, arī pats citāts: " Kas gan ir sāpīgāki? Dzīvnieku vai cilvēku "skrāpējumi"? ". Es jau nu pati esmu uz savas ādas izbaudījusi, cik riebīgi, nežēlīgi un pat līdz riebumam pretīgi mēdz būt cilvēki un viņu rīcība un domāju, ka ar to kaut reizi ir saskāries ikviens. Tas jau nav nekāds noslēpums, tikai daudzi nespēj saprast, ka cilvēks nevar būt pilnīgs egoists. Es nesaku, ka jāsāk tēlot varoņi, vienkārši reizēm jāpadomā, kā gan jūtas otrs cilvēks un reizēm vajag aiztaupīt kādu dzēlīgu piezīmi vai "uzbraucienu". Es te necenšos nevienu pamācīt, kā jādzīvo, tikai izsaku savu viedokli..

Nu un tātad... Katram no mums reizēm iestājas brīži, kad nu pilnīgi nav ko darīt, un tad nabaga smadzenes (ja tādas vispār ir) tiek pataisītas par karbonādi labākajā gadījumā, bet par sliktāko tagad nerunāšu (es jau tikai par īpaši jūtīgiem cilvēkiem uztraucos..). Diemžēl man parasti šī nodarbe ne ar ko ģeniālu nebeidzas, tāpēc kādu garlaicīgu vasaras dienu, neminēsim konkrētu datumu, man radās visspīdošākā doma manā mūžā, respektīvi, uztaisīt kaut ko ŠĀDU. Pagaidām gan nezinu, kas te labs vispār var sanākt, bet, kā saka, mēģināts nav zaudēts! :)